— Nu un tad, ka nav? — sacīja otra balss.
— Lidmašīna nevar zināt. Lidmašīna nevar pateikt, kā ir īstenībā, — sacīja pirmā balss. — Lidmašīna nevar zināt, vai ir vai nav labi.
— Kur labi? — sacīja otra balss.
— Nu tur, tālumā. Un augstumā, — sacīja pirmā balss.
— Nu bet tu? Tu taču esi bijis lidmašīnā. Tu taču esi bijis tālumā un augstumā. Tu taču tagad zini, kā tas ir.
— Es nezinu. Es to nevaru zināt. Es tur nedzīvoju, — sacīja pirmā balss. — To var zināt tikai tas, kas tur dzīvo.
— Bet, ja tu būtu zvirbulēns, — sacīja otra balss, — vai tu atkal gribētu pārvērsties atpakaļ par Cilvēka Bērnu?
— To es vēl nezinu. To es uzzinātu, ja būtu zvirbulēns,— sacīja pirmā balss, kas piederēja Cilvēka Bērnam.
«Savādi,» nodomāja Sarežģītais Zvirbulēns, «ka man nekad nav ienācis prātā, vai es gribētu pārvērsties par Cilvēku vai ne. Laikam man ir labi būt tieši tam, kas es esmu.» Un viņam vēl ienāca prātā: «Cik labi, ka negribu būt kaut kas cits nekā esmu!» Bet Zaļajai Vārnai viņš nolēma pajautāt, vai tikai starp Cilvēka vēlēšanos būt kaut kam citam, nekā tas ir, un viņa Slimību nav kāda apslēpta sakarība.
KEEE!
Kādā pēcpusdienā, kad Sarežģītais Zvirbulēns kopā ar saviem ciltsbrāļiem bija dūšīgi pareģojuši laiku uz piena pudeļu kastu grēdas veikala pagalmā, iestājās atkusnis. Tas ieradās tikpat pēkšņi kā Zvirbuļu Vanags. Tiesa gan, Sidrabiņtēvs zināja stāstīt, ka par Zvirbuļu Vanagu neesot dzirdējis runājam nu jau labu laiku, toties valodā tas vēl tikšot pieminēts ilgi, jo valoda dzīvojot pulka ilgāk.
Todien no jūras atlidoja vesels bars kaiju. Tās uzlidoja uz atkritumu konteineriem, padzīdamas no turienes baložus, kas visu cauru ziemu bija uzskatījuši atkritumu konteinerus par savu īpašumu. Kaijas piepildīja gaisu ar tik neparasti skaļu tērgāšanu, ka citu putnu balsis gluži vienkārši vairs nebija saklausāmas.
Taču Sarežģītajam Zvirbulēnam kaijas iepatikās. Viņu priecēja kaiju skaisti veidotie ķermeņi un spārni un straujais, atbrīvotais lidojums.
Pēc brīža Zvirbulēns jau atradās uz kāda konteinera malas un uzrunāja tuvāko jūras skaistuli:
— Kas jauns jūrā?
— Ķēēē! — skaistule iebrēcās, izplezdama spārnus, pārsteigta, ka to uzrunā tik sīka radībiņa.
— Es saku — kas jauns jūrā? — atkārtoja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Jūrrrāāā? — skaistule atjautāja. — Ķēēē! Tur nav nekā jauna. Ko tu gan iedomājies!
— Es iedomājos, ka tur vajag būt speciāli, — sacīja Zvirbulēns.
— Nekā speciāla! Nekā speciāla! — atteica skaistule. — Kad nav ko ēst, nekā nav speciāla. Ķēēē!
Un viņa pakampa kaut ko no konteinera un kāri aprija.
— Kā — nav ko ēst? — brīnījās Zvirbulēns.
— Nav, draudziņ. — Spārnus izpletuši, skaistule balansēja uz konteinera malas. — Domā, ka mēs te esam atlidojušas aiz liela prieka? Ķēēē!
Viņa pakampa vēl kaut ko un aprija.
— Jūra ir tukša, pipariņ! Drīz tur vairs nebūs ne asakas, tā kā es te stāvu, pipariņ!
— Kā — ne asakas? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Nu tā — Cilvēks drīz būs izgrābis no jūras visas zivis, — stāstīja skaistule, izsalkušu skatienu meklēdama, ko pakampt.
— Kāpēc? — vaicāja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Vai es zinu! — atbildēja skaistule. — Man gribas ēst, un tas ir viss, ko es zinu. Ķēēē!
«Zaļā Vārna nu gan zinātu,» nodomāja Zvirbulēns, bet sacīja pavisam ko citu:
— Ko tu vispār domā par Cilvēku?
— Kas tur ko domāt? — skaistule iesaucās. — Kāpēc man jādomā? Man vajag ēst! Es tev pateikšu vienu lietu, pipariņ, — nav lielākas gudrības par ēšanu. Būsi paēdis — būsi gudrs. Ķēēē!
Un skaistule izdarīja vēl vienu kampienu.
«Ir nu gan putns!» nodomāja Sarežģītais Zvirbulēns.
— Bet, kad aprīsiet visu, kas atrodams te, ko tad iesāksiet? — viņš turpināja interesēties.
— Ķēēē! Meklēsim citur, — sacīja skaistule.
— Parastā Vārna saka — viss notiek gaidot, — Zvirbulēns atcerējās.
— Ko tu teici? Parastā Vārna? Gaidot? — iesaucās skaistule. — Vai tu maz zini, ko runā? Vai tu zini, kas notiktu, ja mēs darītu tā, kā saka tava Parastā Vārna? Ķēēē! Ķēēē! Un vēlreiz ķēēē! Tu vari nodot sveicienus no manis savai Parastajai Vārnai, ķēēē! Tā arī pasaki viņai — ķēēē! Un Cilvēkam arī vari pateikt to pašu — ķēēē! Tas ir tieši tas, ko es par viņu domātu, ja man par viņu būtu jādomā. Ķēēē!
ES GRIBU AR TEVI DRAUDZĒTIES!
Aiz sienas atkal bija dzirdama balss. Balss dziedāja. Ņiprā un neatlaidīgā balss dziedāja! Zvirbulēns izlīda no miteklīša ejas un uzlaidās uz palodzes. Istabā dega spuldze, uz grīdas sēdēja Cilvēka Bērns, blakus tam atradās Nedzīvais Putnēns, un Cilvēka Bērns skatījās spuldzē un dziedāja.
Arī Zvirbulēns vērās spuldzē, taču nesaskatīja tajā nekā speciāla. Vismaz vajadzību dziedāt Zvirbulēns tādēļ neizjūta. Vienkārši bija patīkami klausīties Cilvēka Bērnu dziedam. Un Zvirbulēns klausījās. Klausījās, klausījās, klausījās, kamēr ieraudzīja-
— — — uz ziedošas ievas zara sēdēja Zaļā Vārna un kaut ko nedzirdami stāstīja, lejā burbulēja upīte, krastmalā pie ugunskura tupēja Ūdensstrazds un Zirneklis, viņi par kaut ko sačukstējās savā starpā, bet netālu uz niedres zieda uzlaidās Ha-Spāre, un tūlīt sakustējās ūdens līmenis — tur apmeta loku Zaļais Līdacēns. Tikai nekur neredzēja Sarežģīto Zvirbulēnu. Sarežģītais Zvirbulēns nekur neredzēja pats sevi. Viņš ļoti uzbudinājās un… tikko nenovēlās no palodzes.
Tieši pretī viņā vērās zilu un apaļu acu pāris — tik apaļu, kādu Zvirbulēns savā mūžā vēl nebija redzējis. Un tik tuvu!