Cilvēka Bērns skatījās Zvirbulēnā, un Zvirbulēns skatījās Cilvēka Bērnā, un starp viņiem bija stikls — pieskārienu liedzoša caurredzamība.
Tad Cilvēka Bērns ierunājās:
— Es gribu ar tevi draudzēties!
Zvirbulēns pasmaidīja, bet Cilvēka Bērns smaidu nepamanīja.
— Es arī gribu ar tevi draudzēties! — sacīja Zvirbulēns, taču Cilvēka Bērns nesaprata nevienu vārdu.
— Dzirdi, Zvirbulēn, es gribu ar tevi draudzēties! — runāja Cilvēka Bērns, un Zvirbulēns atskārta, ka Cilvēka Bērns nav sapratis viņa sacīto.
— Es arī gribu ar tevi draudzēties! — vēlreiz sacīja Zvirbulēns, kaut gan apzinājās, ka sacīt ir veltīgi. Nevar draudzēties, ja viens otru nesaprot.
— Tu arī gribi ar mani draudzēties, jā? — tad sacīja Cilvēka Bērns, un Zvirbulēns nobrīnījās, kā Cilvēka Bērns uzminējis, ko viņš teicis.
Zvirbulēns pamāja.
— Cik labi! — iesaucās Cilvēka Bērns. — Cik labi, ka tu gribi ar mani draudzēties!
Zvirbulēns priecīgs pasmaidīja.
— Zini ko? — sacīja Cilvēka Bērns. — Es izdomāju! Ielido pie manis, jā? Ielido pie manis istabā!
— Bet kur atrodas Cilvēks? — vaicāja Zvirbulēns. — Vai pie tevis gadījumā nav Cilvēks?
Cilvēka Bērns apmulsa.
— Tu baidies? — viņš vaicāja. — Nebaidies! Te neviena nav. Es esmu viens pats. Nebaidies!' Pagaidi, es atvēršu logu! Labi?
Un tad Zvirbulēns satraukts kādu brīdi stāvēja uz atvērtā loga palodzes. Tikai pārliecinājies, ka istabā bez Cilvēka Bērna tiešām neviena cita nav, viņš nolaidās uz grīdas.
Cik te viss bija nedzīvs! Itin viss, no kā istaba sastāvēja, bija nedzīvs. Zvirbulēnam kļuva pavisam neomulīgi, un viņš aizspurdza atpakaļ uz palodzes.
— Tu baidies? — Cilvēka Bērna balsī varēja dzirdēt vilšanos. — No kā tu baidies? Es tev nekā slikta nedarīšu, nebaidies, Zvirbulēn!
— Kāpēc pie tevis viss nedzīvs? — jautāja Zvirbulēns. — Kā tu te vari izturēt?
Un viņam ienāca prātā: nav brīnums, ka tad var saslimt — un ne tikai saslimt. Zaudēt saprašanu var. «Varbūt arī tāpēc Cilvēks vairs nesaprot mūsu valodu,» iedomāja Zvirbulēns, pats nemaz neapzinādamies, ka atminējis vienu no galvenajiem pasaules noslēpumiem.
— Ja tu baidies nākt pie manis, es došos pie tevis, — pēkšņi sacīja Cilvēka Bērns, pieceldamies no grīdas.
Tobrīd kāds atvēra istabas durvis, un caurvējš aizcirta logu. Trokšņa pārbiedēts, Zvirbulēns pacēlās spārnos, un viņš nedzirdēja ņiprās un neatlaidīgās balss sarunu ar sapīkušo balsi. Viņš nedzirdēja ņipro un neatlaidīgo balsi stāstām par to, ka gandrīz sadraudzējies ar Zvirbulēnu. Gandrīz. Ja tikai viņš, Cilvēka Bērns, saprastu, ko Zvirbulēns viņam saka. .
— Kā gan lai iemācos viņa valodu? — gribēja zināt ņiprā un neatlaidīgā balss.
— Es neticu, ka to var iemācīties, — atteica sapīkusi balss.
Sapīkusi balss netic.
Un ir pavisam bēdīgi, ja ņipra un neatlaidīga balss notic sapīkušai balsij.
TAS IR TAGAD!
— Pasveicini Zaļo Vārnu no manis! — sacīja Sidrabiņtēvs un piebilda: — Ja viņa mani vēl atceras.
— Neaizmirsti mūs, kad būsi tālumā! — sauca visi piepilsētas zvirbulēni, kurus viņš pazina un kuri pazina viņu.
Viņu — Sarežģīto Zvirbulēnu.
Viņš atgriezās savā vasarā.
— Var jau būt, ka tev taisnība, — sacīja Parastā Vārna, — un gaidot varbūt notiek ne gluži viss.
— Man pēdējā laikā galva gandrīz vairs nemaz nesāpēja, kad tu runāji savu valodu, — iečivinājās Parastais Zvirbulēns.
— Tad jau tu drīz vien būsi Neparastais Zvirbulēns! — Sarežģītais Zvirbulēns iesmējās.
Sidrabiņtēvs smaidīja.
— Neaizmirsti gan mūs, bet tu jau neaizmirsīsi. Cik tad tā vasara gara? Viens divi — un rudens klāt. Tagad gan par to nevajadzētu domāt, bet ko lai dara — vecums nāk virsū, un tad jau tās domas tādas rudenīgas ir.
— Es jūs nevienu neaizmirsīšu! — Zvirbulēns atbildēja viņiem visiem. — Es jūs nemaz nevaru aizmirst! Šī taču bija mana pati pirmā ziema! Vai tad kaut ko pašu pirmo vispār var aizmirst?
Augstu gaisā dzirdēja putnus sasaucamies. Atgriezās tālumam un augstumam dzimušie. Bija tā, it kā tālums un augstums būtu pārplūduši un plašām, varenām straumēm apskalotu visnepieejamākos nostūrus.
Draugi pavadīja Zvirbulēnu līdz piepilsētas mežam, un tur viņi ieraudzīja tobrīd visneparastāko skatu visā pasaulē: rīta saules gaismā virs koku galotnēm pacēlās — jā, nu jau Brīvās Vistas!
— Mēs lidosim tev līdzi! — Zvirbulēnu ieraudzījusi, sauca Baltā Vistiņa, un — dīvaini! — tā vairs nebija kladzināšana vai klukstēšana, Zvirbulēnam šķita, ka viņš dzird iedziedamies jaunu un gaišu balsi. Bet visbrīnumainākais bija tas, ka Brīvās Vistas vairs nelīdzinājās Pagalma Vistām, spēcīgi attīstītie spārni plašiem vēzieniem cēla tās arvien tuvāk augstumam, un to slaidie ķermeņi viegli šķēla pretimplūstošo gaisu.
Bet tālu lejā pa kādu no piepilsētas ieliņām gāja Dzejnieks un Dzejnieka Bērns.
— Kad ir vasara? — jautāja Dzejnieka Bērns, un Dzejnieks viņam atbildēja:
— Kad visi, visi ir tik abi, ka gluži vienkārši ir labi.
— Un rudens? — vaicāja Dzejnieka Bērns.
— Kad visiem gribas līdzi mākoņiem un tā pa zaķi braukt uz dienvidiem.
— Un ziema?
— Kad debesīm no acīm zvīņas krīt un saule viena nevar neko izdarīt.
— Un kad ir pavasaris? — nerimās Dzejnieka Bērns, un Dzejnieks viņam atbildēja:
— Tas ir tad,
kad strazdi dziesmu taisa no knābīša un zila gaisa.
— Tas ir tagad! — iesaucās Dzejnieka Bērns. — Tas ir tagad!
22. V 1979 Imantā
SATURS
I DAĻA
Zvirbulēns satiek Zaļo Vārnu 3 Zajās Vārnas pirmais stāsts 3 Nedzīvais Putnēns 5 Zajās Vārnas otrais stāsts 6 Zvirbulēns iegūst vārdu 9 Zvirbulēns satiek Zirnekli, Ūdensstrazdu un Līdacēnu 10