— Ja tev nekas nedeg, — viņa sacīja, — tad iekārtojies, lūdzu, šajā ķērpju atzveltnī un klausies uzmanīgi.
Zvirbulēns iekārtojās. Ķērpju atzveltnī bija mīksti un ērti. Zaļā Vārna sāka stāstīt:
— Redzi, es jau mūsu pirmās tikšanās laikā tev darīju zināmu, ka Cilvēku piemeklējusi Slimība, viņš sācis mūs vajāt, un tāpēc no viņa norobežojāmies. Atceries? Ir ļoti svarīgi, lai tu visu atcerētos, citādi nesapratīsi tālāko.
— Es atceros, — dedzīgi apgalvoja Zvirbulēns, un tā bija patiesība, jo viņš patiešām atcerējās visu, ko Zaļā Vārna viņam stāstījusi.
— Nu labi, tad klausies tālāk.
Un Zaļā Vārna turpināja:
— Pakāpeniski Cilvēks izveidoja sev citu apkārtni. Atstājis mežus, kalnus un lauku plašumu, viņš uzbūvēja sev akmens pasaules, nosaukdams tās par pilsētām. Patlaban šajās akmens pasaulēs mitinās lielākā daļa cilvēku.
Tomēr (un tagad klausies īpaši uzmanīgi!) kaut kas, kāda niecīga daļiņa, kāds atspulgs no senatnē pieredzētā un izjustā vēl dzīvo Cilvēkā un visredzamāk parādās tieši Cilvēka Bērnā. Un raugi — Cilvēka Bērns pieprasa Cilvēkam putniņu un lācīti (ievēro, ka es nesaku putnu un lāci, jo Cilvēka Bērns ir mazs un viņa vārdi arī ir mazi!). Un Cilvēks, zaudējis spēju izsaukt Cilvēka Bērnam no meža putniņus un lācīšus, tagad gatavo tos pats.
— Gluži tāpat kā, nemācēdams vairs mitināties mežos un laukos, viņš gatavo sev akmens pasaules, vai ne? — ierunājās Zvirbulēns.
— Gluži tāpat, — apstiprināja Zaļā Vārna, apmierināta, ka viņas jaunais draugs gadījies visai saprātīgs. Bet viņa vēl nebija galā ar savu stāstu.
— Redzi, tieši Cilvēka Bērns ir tas, kā dēļ mēs vēl neesam zaudējuši cerību. Cilvēka Bērns grib būt kopā ar mums. Un Cilvēks mīl savu Cilvēka Bērnu. Vai tagad tu saproti? Vai saproti, kādēļ vēl neesam zaudējuši cerību?
Ta runaja Zaļa Varna, kad bija ieturejusi maltīti un Daudīja atpūtu.
ZVIRBULĒNS IEGŪST VARDU
Zvirbulēns bija pārliecināts, ka viņš ir bijis vienmēr. Kad Zaļā Vārna reiz viņam stāstīja kādu notikumu, piebilstot, ka tas atgadījies tad, kad Zvirbulēna nemaz vēl neesot bijis, viņš pagalam izbrīnījies iesaucās:
— Kā? Kur tad es biju?
— Tu vispār nebiji, — sacīja Zaļā Vārna, sakārtodama kādu greizi iegulušu spalvu.
— Kā — nemaz? — turpināja brīnīties Zvirbulēns.
— Nu bet kur tad es biju, ja es vispār nebiju? Kur tad es biju?
— Nu kā tu nesaproti, — Zaļā Vārna sapīka. — Tu vienkārši nebiji, un viss.
— Ja es vienkārši nebiju, tad es biju sarežģīti, — sacīja Zvirbulēns un paskatījās Zaļajā Vārnā tā, it kā būtu viņai atņēmis brangu graudu.
Zaļā Vārna pasmaidīja vienu no saviem smaidiem.
— Sarežģīti, tu saki? Tiesa gan, tas ir visai sarežģīti, un es tevi turpmāk saukšu par Sarežģīto Zvir- bulēnu.
— Es pats esmu Sarežģītais Zvirbulēns, mani nemaz tā nav jānosauc. — Zvirbulēnam nepatika, ka cits kāds iedod viņam vārdu, ko viņš pats nav izgudrojis, taču viņam darīja godu tas, ka nu viņš vairs nebūs parasts zvirbulēns. Zaļā Vārna jau arī nebija parasta vārna, bet gan Zaļā Vārna. Nu viņš ir līdzvērtīgs savai draudzenei. Viņš paskatījās uz Zaļo Vārnu un redzēja,
ka vina smaida. »
— Kāpēc tu smaidi? — Zvirbulēns noprasīja.
— Tāpat vien. — Zaļā Vārna pavēra knābi. — Jauks laiciņš.
— Laiciņš jau pats ir jauks, — Zvirbulēns nerimās.
— Bet kāpēc tu tā smaidi?
— Kā tad es smaidu? — Zaļā Vārna paklakšķināja ar mēli.
— Tā speciāli, — sacīja Zvirbulēns. — Tā, ka es nevaru saprast.
— Viss jau nemaz nav jāsaprot. — Zaļā Vārna piešķieba galvu. — Tad vairs nebūs interesanti. Nebūs speciāli, — viņa piebilda.
ZVIRBULĒNS SATIEK ZIRNEKLI, ŪDENSSTRAZDU
UN LĪDACĒNU
Citu rītu pamodies, Zvirbulēns ieraudzīja virs sava mājoklīša Zirnekli aužam tīklu. Zvirbulēns jau grasījās tīklu izārdīt un Zirnekli padzīt, bet tad sāka domāt un apsvērt, ko ar tādu tīklu varētu iesākt. Un izdomāja: varētu zvejot zivis.
— Klau, brāl, — viņš uzrunāja Zirnekli, — noaud man tik lielu tīklu, lai varu zivis zvejot.
Zirneklis pārtrauca darbu, paskatījās uz Zvirbulēnu un sacīja:
— Ko tu iesāksi ar zivīm? Zvirbulēni zivis neēd.
Bet Zvirbulēns viņam atbildēja:
— Vajag tikai iesākt; starp citu — es neesmu parastais zvirbulēns, bet Sarežģītais. Tu to, protams, nezināji, vai ne?
Zirneklis, protams, to nezināja. Taču viņš bija ar mieru noaust tīklu tikai tad, kad Zvirbulēns apsolīja viņam duci mušu.
Pievakarē tīkls bija gatavs, un Zvirbulēns ar Zirnekli nogādāja to līdz upītei. Tajā vietā upītē atradās ūdenskritums. Abi zvejnieki nosprieda, ka tīkls jāiedabū upītē lejpus ūdenskrituma — tur būšot vairāk zivju. Bet kā? Ne Zvirbulēns, ne Zirneklis nebija nekādi
ūdensvīri, slapjuma abi vairījās cik vien varēdami.
Bet zem ūdenskrituma dzīvoja Ūdensstrazds. Viņš jau bija pamanījis abus zvejniekus un piesteidzās viņiem klāt.
— Es esmu Ūdensstrazds, ja jums tas gadījumā nav zināms. Šī vieta ir mana, un bez manas atļaujas un ziņas šeit jebkāda darbošanās ir aizliegta. Tā.
Bet Zvirbulēns viņam atbildēja:
— Labi, Ūdensstrazd, ka pasacīji. Citādi mēs tiešām būtu rīkojušies bez tavas ziņas. Tagad rīkosimies ar tavu ziņu. Taču, lai tev prāts būtu pavisam mierīgs, es tev rīt atnesīšu veselu klēpi meža zemeņu.
Bet Ūdensstrazds sacīja tā:
— Varbūt es nemaz negribu tās tavas zemenes?