Zvirbulēns viszinoši atbildēja:
— Vajag tikai iesākt. Pats redzēsi, kas tas par gardumu^
Un Ūdensstrazds sacīja:
— Gardumi man patīk. — Un jau rāmākā balsī piebilda: — Paskatīšos, ko jūs te darīsiet.
Bet Zvirbulēns viņam teica:
— Mēs gribam zvejot zivis. Mums ir tīkls, kuru vajag dabūt ūdenī.
Un Ūdensstrazds viņam atbildēja:
— Šajā vietā visas zivis pieder man. Tev būs jāatnes daudz to tavu gardumu, ja gribi tikt pie zivīm.
Bet Zvirbulēns sacīja:
— Dots pret dotu — mums zivis, tev ogas. Bet nu gan palīdzi ievilkt tīklu upītē!
Ūdensstrazds beidzot bija ar mieru un ķērās pie darba. Pa to laiku Zvirbulēns un Zirneklis iekūra ugunskuru, lai sasildītos, jo vakara gaiss ūdens tuvumā kļuva drēgns.
Kad Ūdensstrazds savu darbu bija veicis, viņš piebiedrojās abiem zvejniekiem, un kādu laiku visi trīs tērzēja, pārcilādami gan ticamus, gan neticamus, gan pavisam ērmotus atgadījumus no meža iemītnieku dzīves.
Ap saules rietu visi trīs zvejnieki vilka tīklu no ūdens laukā. Tīklā spārdījās Līdacēns.
— Ū ja! — tas, sarijies gaisu, teica. — Vai liksieties mierā! Ka zvetēšu ar asti!
Taču Zirnekļa noaustais tīkls izrādījās apbrīnojami izturīgs, un Līdacēns velti šķieda spēkus.
— Esi nu prātīgs! — Zvirbulēns centās savaldīt Līdacēnu ar knābi. — Ko dīdies? Redzi nu — apšļakstīji mūs pavisam slapjus! Tu nu gan esi!
Līdacēns, redzēdams, ka tik lēti viss vaļā netiks, uzsāka citu valodu:
— Ja atlaidīsiet, jums no manis būs lielāks labums.
Zvirbulēns tūlīt vaicā:
— Kāds no tevis var būt vēl lielāks labums nekā tu pats?
Bet Līdacēns atbildēja:
— Ja atlaidīsiet, es jums nesīšu krastā zivtiņas, kad vien vēlēsities. Ar mieru?
Zvirbulēns ar Zirnekli saskatījās, un Zirneklis sacīja Zvirbulēnam tā:
— Saki, ka esam ar mieru, citādi mums ikreiz, kad sagribēsies zivis, nāksies stiept tīklu uz upi.
Un Zvirbulēns sacīja Līdacēnam:
— Labi, Zaļsvārcīti. — Bet pie sevis nodomāja: «Zaļā Vārna, Zaļais Līdacēns — iet nu gan man zaļi!»
Kopš tās dienas Zvirbulēna_ ēdienu karte papildinājās ar kaltētām zivtiņām. Bet Udensstrazdam tika vesels zvirbuļa klēpis meža zemeņu. Izrādījās, ka Zvirbulēnam bija taisnība — vajadzēja tikai iesākt.
Vienīgi Zirneklis turpmāk izvairījās aust savus tīklus putnu mājokļu tuvumā, jo vairāk par visu pasaulē viņš cienīja vienatni.
PAGĀJA DAŽAS DIENAS
Un Zvirbulēns uzrakstīja Zaļajai Vārnai vēstuli. Ielika vēstuli aploksnē, aizlīmēja to un grasījās rakstīt adresi, taču laikus apķērās, ka nezina, kur īsti Zaļā Vārna mājo. Zvirbulēns ļoti uzbudinājās. «Esmu nu gan! Nebūtu laikus apķēries, būtu uzrakstījis adresi, nemaz nezinādams, kur Zaļā Vārna dzīvo.»
Un sapīcis savilka pierīti rievās, lai vieglāk varētu izdomāt, kur tad īsti Zaļā Vārna mīt. Kad sarauktā pierīte nelīdzēja, Zvirbulēns pakasīja aiz auss, taču arī tas nedeva cerēto rezultātu. Tad viņš ķērās pie viena no visdrošākajiem paņēmieniem, proti, sāka urbināt degunu — visai nemākulīgi, taču centīgi. Kad nu arī tas nelīdzēja, Zvirbulēns paskatījās gaisā, gluži tāpat kā to dara skolas bērni, kad skolotāja uzdevusi grūtāku jautājumu. Pacēlis acis augšup, Zvirbulēns ne pa jokam apmulsa.
Uz ziedošas ievas zara sēdēja Zaļā Vārna.
Zvirbulēns nosarka, jo viņam šķita, ka Zaļā Vārna tikai izliekas Zvirbulēnu neredzam. Viņa lūkojās pavisam uz citu pusi, it kā nebūtu redzējusi Zvirbulēnu nedz pierīti rievās savelkam, nedz aiz auss pakasām, nedz degunu urbinām. Taču Zvirbulēnam arvien vairāk sāka likties, ka Zaļā Vārna lūkojas kaut kur citur speciāli, jo, pavēries viņas skatiena virzienā, Zvirbulēns redzēja vienīgi baltus un pavisam neievērojamus mākonīšus. Viņa lūkojās uz citu pusi tik ļoti, ka Zvirbulēnam tas nemaz nepatika.
PAGAJA VĒL DAŽAS DIENAS
Un Zvirbulēns nolēma, ka viņš Zaļajai Vārnai vairs nepatīk. Jo kā citādi lai izskaidro viņas tik ilgo prombūtni? Nu kāpēc viņam toreiz vajadzēja kasīt aiz auss un urbināt degunu?
Sis es-neko-neredzēju skatiens!
Sī it-kā-nekas-nebūtu-bijis poza!
Un Zvirbulēns deva sev solījumu apgūt labas uzvedības iemaņas.
Taču, pirms ķeras pie šī visnotaļ grūtā darba, nepieciešams patīkams noskaņojums, bet to Zvirbulēns nu nekādi nevarēja iedomāties bez Zaļās Vārnas.
— Došos viņu meklēt, — viņš izsacīja gandrīz balsī un satrūkās. Zvirbulēns ļoti reti domāja skaļi.
Jūlija pēcpusdiena tveicēt tveicēja, saule bija tieši virs galvas, un Zvirbulēnam laiku pa laikam nācās uzmeklēt kādu avotu vai strautu, lai remdētu slāpes. Sādā sutoņā putni rod patvērumu koku pazarēs vai dobumos, kur svelmainie saules stari neiesniedzas.
Gaiss bija tik neparasti kluss, ka varēja dzirdēt ķirzaku pārskrējienus sausajā zālē. Sākumā Zvirbulēns nezināja — bīties no ķirzakām vai ne, bet, pārliecinājies, cik tās tramīgas, iesāka viņas dzenāt.
Aizrāvies jaunatklātajā rotaļā, Zvirbulēns bija sasniedzis kādu ezeriņu. Viņš jau dzīrās uzmeklēt ēnotu pazari ūdens malā, kad skatienu piesaistīja kaut kas lielai un košai puķei līdzīgs. Saulessargs!
Košais saulessargs atradās ezeriņa pretējā krastā. Neraugoties uz nogurumu, Zvirbulēns kļuva ziņkārīgs.
«Došos palūkoties,» viņš izlēma, tomēr nelidoja pāri ezeram, kura ūdens virsma bija tik gluda, ka pat ods varētu nodzerties, bet īsiem pārlidojumiem lavījās cauri krūmājam.
O! Tik košu saulessargu Zvirbulēns redzēja pirmoreiz. Tas vizēja un trīsuļoja, bija gluži kā dzīvs.
Saulessarga ēnā kāds sēdēja. Zvirbulēns palūkojās vērīgāk, un viņa knābis no pārsteiguma palika vaļā,— ēnā sēdētāja bija Zaļā Vārna! Un saulessargs nebija nekas cits kā Pāva astes vēdeklis! Zvirbulēns ļoti uzbudinājās. Viņu nespēja nomierināt pat tas, ka Pāvam bija visai muļķīga sejas izteiksme. Par sejas izteiksmi Zvirbulēns bija pilnīgi pārliecināts. Savu mūžu viņš vēl nebija redzējis tik muļķīgu sejas izteiksmi. «Nesaprotu, ko viņa tādā atradusi,» viņš sacīja pie sevis, taču iespējams, ka daļu sakāmā dzirdēja arī Zaļā Vārna, jo tieši tobrīd viņa pagrieza galvu uz Zvirbu- lēna pusi. Zvirbulēns iespurdza mežā, un pagāja zināms laiks, kamēr viņš nomierinājās. Saule tikām bija sākusi savu ceļu lejup, un Zvirbulēns devās atpakaļ uz savu mājoklīti. Viņš bija izdomājis: viņš vairs nemeklēs Zaļo Vārnu.