«Tik muļķīgu sejas izteiksmi!» — viņam neizgāja un neizgāja no prāta. «Savu mūžu neesmu redzējis tik muļķīgu sejas izteiksmi.»
Šī doma viņam tomēr nedaudz palīdzēja.
NĀKAMAJĀ DIENĀ
Kad Zvirbulēns jau gandrīz bija sācis pievērsties darbiem, kurus viņš pirms iepazīšanās ar Zaļo Vārnu mēdza veikt ik dienas, viņš saņēma aploksni. Atdarījis to ar knābi, viņš izvilka vēstuli un lasīja:
«Vakar es tevi redzēju. Lūdzu, nedusmo! Veselu nedēļu pie manis viesojās kāds radinieks no Dienvidiem, un man nācās viņam pakavēt laiku. Tu jau vari iedomāties, kāds ir Pāvs, bet tur neko nevar darīt.
Ziemā savukārt es būšu viņa viešņa. To sauc par pieklājību.
Toties tagad esmu atkal brīva — šorīt pavadīju Pāvu uz lidostu, un patlaban viņš jau ir lielā gabalā. Ja vēlies, ierodies paciemoties.»
Sekoja adrese un paraksts «Zaļā Vārna».
Zvirbulēns, protams, nekavējoties atmeta ar roku savam nodomam pievērsties darbiem, kurus viņš pirms iepazīšanās ar Zaļo Vārnu mēdza veikt ik dienas, vienīgi doma par Pāvu vēl nedeva mieru. «Tik muļķīgu sejas izteiksmi!» pukojās Zvirbulēns. «Un tad vēl lidmašīna! Vai tad tā nav Novirze No Normas?»
Un tomēr dzīve viņam šķita daudz jaukāka nekā pirms vēstules saņemšanas.
SAVĀDNIEKS
Kādu rītu Zvirbulēns pamanīja tālumā kaut ko ļoti aizdomīgu. Un tieši tur viņš šodien bija nolēmis pamieloties ar ķiršiem, kas jau sāka ienākties. Pirms vairākām dienām viņš ķiršos bija redzējis strazdus, un tas jau nozīmēja kaut ko pavisam noteiktu.
Taču patlaban tur kāds bija. Vai tiešām Cilvēks? Zvirbulēns sabozās un sacēla apkakles spalvas. Miklajā rīta gaisā tas bija prāta darbs. Tad Zvirbulēns vēlreiz pievērsās aizdomīgajam stāvam. Migla ļāva saskatīt tikai svārkus un platmali.
«Paskat, paskat,» Zvirbulēns sapīka. «Vēl viens kārumnieks un, galvenais, pasteidzies jau pirms manis.»
Iecerētā mielošanās draudēja izjukt, turklāt, miglai pakāpeniski izklīstot, Zvirbulēns pārliecinājās, ka Savādnieks (jo kā gan citādi viņu dēvēt?) joprojām atrodas turpat. Bet visdīvainākais bija tas, ka Savādnieks ķiršus nemaz neaiztika. Stāvēja kā zemē iemiets, un viss.
«Nekas,» Zvirbulēns iecirtās, «paskatīsimies, kurš no mums pacietīgāks — tu vai es.» Un viņš turpināja nogaidīt.
Taču pagāja, burtiski, dažas minūtes, un visi Zvir- bulēna pacietības krājumi bija izsīkuši. Viņam iešāvās prātā doma apciemot Zaļo Vārnu. Domāts — darīts, un pēc neilga laika Zvirbulēns jau atradās pie Zaļās Vārnas mājokļa vecās kļavas dobumā un, padevis labrītu, sacīja:
— Atlido man līdzi uz ķiršu dārzu, labi?
— Vai tas esi tu, Zvirbulēn? — Zaļā Vārna saldi nožāvājās, jo saskaņā ar savu šīsdienas režīmu bija tikko pamodusies. Miglainos rītos Zaļā Vārna gulēja ilgāk nekā parasti. — Uz ķiršu dārzu, tu saki? — Viņa tīksmi izstaipīja locekļus. — Bet, paga, draudziņ, — kopš kura laika mēs esam sākuši mieloties ar ķiršiem? Es tā kā neatceros.
— Tas nekas, vajag tikai iesākt!
— Nu labi, — sacīja Zaļā Vārna. — Pagaidi, kamēr savedīšu kārtībā mājokli.
Un, kad viņa bija gatava ceļam, abi gardēži pacēlās spārnos. Zvirbulēns vēl ne pušplēsta vārdiņa nebija bildis par Savādnieku. Viņš, kā allaž, gluži vienkārši nevēlējās atzīties savā nezināšanā un cerēja, ka noslēpumu pavisam neviļus atrisinās viņa draudzene.
Tuvojoties dārzam, Zaļā Vārna, protams, tūlīt pamanīja tā saucamo Savādnieku un pamāja Zvirbulēnam:
— Nu tikai aši!
Un iemetās kādā ogām bagātā zarā pavisam netālu no Savādnieka platmales.
— Trakā, ko tu dari! — pusbalsī iesaucās Zvirbulēns. — Vai tad tu neredzi?
Bet Zaļā Vārna jau šķina sulīgās un saldās ogas, un Zvirbulēns bija pilnīgā neizpratnē. «Kā tad tā?» viņš apmulsis risināja savu domu. «Pati brīdina no Cilvēka, bet, tiklīdz pamana kādu kārumu, — re, ko dara!»
— Ko nemielojies? — Zaļā Vārna apvaicājās, bet tikai tā, starp citu, jo bija pārāk aizņemta.
Zvirbulēns sarauktu pieri noslēpumaini pamāja uz Savādnieka pusi, un tad, jā, tad Zaļā Vārna saprata. Iesmiedamās viņa sacīja:
— Ak, es muļķe! Kā gan man neienāca prātā, ka tu neko nezini par Putnubiedēkli!
— Ā, jā, Putnubiedēkli, — Zvirbulēnam diezgan labi izdevās pateikt it kā starp citu.
— Nebīsties nenieka, — sacīja viņam Zaļā Vārna, uzlaizdamās Savādniekam uz pleca. — Redzi?
Kad Zvirbulēns pārliecinājās, ka no Savādnieka patiesi nav ko bīties, viņš pielidoja tuvāk, lai to aplūkotu pamatīgāk.
«Kāds neglītenis,» bija viņa pirmā doma, un viņš to pateica Zaļajai Vārnai.
— Kā jau Putnubiedēklis, — viņa atbildēja, atsākdama mielošanos.