Domāts — darīts. Zvirbulēns nolaidās upītes oļainajā krastā un sāka vērot niedres.
Spāre sēdēja uz kādas niedres kāta un šķita esam aizmigusi. Zvirbulēns iečivinājās.
Spāre saslēja trauslos, vizošos spārniņus un sacīja:
— Netrokšņo! Es redzēju tevi nolaižamies. Lūdzu, izturies, cik vien klusi iespējams! Es klausos ūdens valodu.
— Kā? — Zvirbulēns pārsteigts iečivinājās. — Vai tad ūdenim ir valoda?
— Tu nezināji? Kā tu nezini tik vienkāršas lietas? Visam ir valoda. Pilnīgi visam.
— Nu, bet akmenim? — Zvirbulēns ievaicājās.
— Nu, protams, arī akmenim, — Spāre atbildēja.
— Vai tad tu nekad neesi dzirdējis akmeni runājam?
To teikusi, viņa atkal izbrīnā sacēla spārniņus, un
niedre sašūpojās. Zvirbulēns, negribēdams atzīties, ka zina vēl tik gaužām maz, sacīja tā:
— Varbūt esmu dzirdējis, nezinu. Sī ir mana pirmā vasara, es uzreiz visu nevaru atcerēties.
Un viņš pielieca galvu, lai satvertu un notiesātu pavisam sīciņu sēkliņu, ko bija atnesis vējš. Bet Spārei bija pa prātam, ka viņa varēja likt lietā visas savas uzkrātās gudrības.
— Arī tagad var dzirdēt akmens valodu, — viņa sacīja. — Ieklausies upē, un tu to dzirdēsi. Tur sarunājas ūdens un akmeņi. Vai dzirdi? Tā ir viņu valoda.
— Es zinu! — Zvirbulēns priecīgi iečivinājās.
— Ūdens nāk no tālienes un stāsta akmeņiem visu, ko redzējis, un akmeņi klausās un taujā taujādami, vai ne?
— To tu ļoti skaisti pateici, — sacīja Spāre un sacēla spārniņus.
Zvirbulēnam kļuva līksmāk. Viņš panācās tuvāk ūdensmalai, iečivinājās vēlreiz un izstāstīja Spārei atgadījumu ar Spārnotajām Skudrām, pašās beigās pavaicādams:
— Kā tev šķiet, kam bija taisnība — man vai viņām?
Spāre kādu brīdi domāja, tad sacīja:
— Tu runā kā Cilvēks. Taisnību sagribējies! No tās taču nav nekāda labuma. Kur tu to liksi? Redzi pats — skudrām par tavu taisnību nosmieties, bet tieši viņām tu to gribēji pierādīt, vai ne?
Zvirbulēns stāvēja, knābi nodūris, un domāja. Spāre runāja viņam nesaprotamas lietas.
— Labi, draugs, lai notiek, — turpināja Spāre, atkal sasliedama spārniņus, — es tev izstāstīšu mīlestības noslēpumu.
Zvirbulēns uzlēca uz kāda sausāka oļa, un Spāre iesāka:
— Reiz Uguns un Ūdens saķildojās par to, kura taisnība lielāka. Ķildojās vienu dienu, ķildojās otru, bet, nevarēdami panākt izlīgumu, nolēma izmēģināt spēkus. Sākās cīkstiņš. Tur, kur ņēma virsroku Ūdens, applūda krasti, pļavas, meži un pakalni, izdzisa pavardi. Tur, kur bija stiprāka Uguns, izžuva ezeri, upes un jūras, aizgāja bojā bez ūdens palikušie dzīvnieki un cilvēki, sauss, karsts vējš svilināja pelnu pelēkas smiltis un nokvēpušus akmeņus.
Tad Ūdens un Uguns redzēja, cik vientuļi bija kļuvuši, katrs savu taisnību pierādīdami. Viņus pārņēma bailes. Bailes no tā, ka viņi nevienam vairs nebūs vajadzīgi, ja pasaulē paliks vieni paši. Un tad, jā, tad viņi slēdza mieru.
Ūdens atgriezās savā un Uguns — savā vietā, pļavās un mežos atkal uzziedēja puķes, no kalniem ielejās atgriezās cilvēki, iekopa laukus un tīrumus, un vasaras vidū upju un ezeru līčos skanēja viņu dziesmas, un Ūdens spoguļos atspīdēja Uguns līksmā dejā; iedomājies tikai — Uguns atspīdums Ūdenī!
Tā runājusi, Spāre saslēja spārniņus un atvadījās no Zvirbulēna, jo bija iestājies vakars un no upes nāca vēsums. Arī Zvirbulēns devās mājup. Viņš vairākkārt pārdomāja Spāres stāstu, bet naktī sapnī redzēja Spārnotās Skudras. Tās bija atlidojušas uz upmalu, un Spāre viņām kaut ko stāstīja. Ko viņa stāstīja, to Zvirbulēns nevarēja sadzirdēt, jo sapņos reizēm tā gadās.
ZVIRBULENA PIRMĀ GRAMATA
Pēdējā laikā Zvirbulēns bija ievērojis, ka naktis kļuvušas garākas un vēsākas, bet dienas — aizvien pelēkākas un mākoņainākas. Kādu rītu pamodies, Zvirbulēns ieraudzīja, ka sākušās lietavas. Un viņš atcerējās, ka Zaļā Vārna reiz viņam tika stāstījusi par pārmaiņām, kurām sākoties daudzi putni pārcelšoties uz dzīvi tālu projām. Patlaban drēgns lietus pavisam bezjūtīgi apstrādāja mežus un laukus un visapkārt bija tik nemīlīgi un skumji, ka negribējās ne spalviņu pakustināt. Ko iesākt?
Zvirbulēns izdomājās gan šā, gan tā, gan vienādi, gan otrādi; viņš atsauca atmiņā vasaras notikumus un piedzīvojumus, atcerējās savus draugus un paziņas. Un viņš nolēma to visu pierakstīt.
Saplūcis vēl nesamirkušās jasmīnlapas (jo viņa mājoklis atradās jasmīnkrūmā kādas sen pamestas ēkas tuvumā), izvilcis sev no spārna spalvu, mērcēdams to nolauztās pienenes kāta baltajā sulā, Zvirbulēns sāka pierakstīt visu pēc kārtas. Viņš rakstīja ļoti ilgi — tāpēc ka viņš rakstīja pirmoreiz savā mūžā un tāpēc ka viņš vēlējās, lai uzrakstītais izskatās pēc iespējas glītāk.
Pa to laiku lietus pakāpeniski mitējās, un, kad no padebešiem noritēja pēdējā lietus lāsīte, Zvirbulēns bija uzrakstījis it visu, ko spēja atcerēties mazā putnēna vērīgā galva. Zvirbulēns iesprauda rakstāmrīku ligzdas malā, noplūca smilgu un sadiedza aprakstītās lapas kopā. Iznāca jasmīnlapu grāmatiņa.
«Parādīšu Zaļajai Vārnai,» Zvirbulēns nolēma.
Mākoņu spraugā atspīdēja saule. Viņas vēl siltie stari ieslīpi pārslīdēja mežam un pļavām.
Drīz vien Zvirbulēns jau atradās pie vecās kļavas
