— Kā — pieliekamajiem?
— Nu pieliekamajiem. Cilvēki tajos glabā to, ar ko viņi mielojas.
— Bet es domāju, ka tas ir kāda liela putna mājoklis, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — jo es tur atradu varen brangas olas. Kuram putnam tās pieder? Man tā gribētos redzēt varen brango putnu, kam pieder tādas olas!
— Tad tev jālido man līdzi, — sacīja Parastais Zvirbulēns, priecīgs, ka var būt noderīgs savam jaunākajam ciltsbrālim. Un viņi devās ceļā.
Drīz vien abi jau atradās virs piepilsētas dārzu mājiņām, un Parastais Zvirbulēns uzmeklēja kādu no saviem paziņām, kas bija iekārtojies malkas šķūnīša pažobelē. Parastais Zvirbulēns pačukstēja paziņam kaut ko ausī, un tas saprotoši pamāja ar galvu, norādīdams uz pagalma pusi.
— Nāc nu! — aicināja Parastais Zvirbulēns, un pēc brīža Sarežģītais Zvirbulēns ieraudzīja kaut ko visai neticamu — kūtiņas priekšā rosījās un kladzināja vesels bars baltu un prāvu putnu, nepavisam nebaidīdamies no Cilvēka, kas stāvēja bara pašā vidū. Cilvēks kaut ko deva putniem, un putni to kāriem knābjiem tvēra un lielā apmierinājumā tiesāja nost. Bet turpat blakus uz mēslu kaudzes stāvēja vēl prāvāks putns — tas bija krāsains. «Gandrīz tikpat krāsains kā Pāvs,» ienāca prātā Sarežģītajam Zvirbulēnam. «Jā, arī sejas izteiksme tam tieši tāda pati kā Pāvam!»
— Kas tie tādi ir? — Sarežģītais Zvirbulēns pievērsās savam draugam.
— Vistas, — draugs skaidroja. — Bet tas tur, uz čupas, — tas ir gailis.
— Kāpēc vistas nelido prom? Kāpēc tās nebēg no Cilvēka? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns un domāja — atstāstīt Parastajam Zvirbulēnam Zaļās Vārnas stāstu vai ne, bet Parastais Zvirbulēns jau sāka skaidrot:
— Cilvēks tās pieradinājis.
— Kā — pieradinājis?
— Nu pieradinājis. Ja tevi baro un tev pašam par barības gādāšanu nav jārūpējas — tas nozīmē, ka esi pieradināts. Vai saproti?
— Saprotu. Bet kāpēc Cilvēks pieradina vistas?
— Kāpēc pieradina? Tas viņam izdevīgi.
— Kā — izdevīgi?
— Nu izdevīgi. Vistas dēj olas, Cilvēks tās atņem viņām un ēd nost. Cik var saprast, Cilvēkam tās garšo. Kāpēc — es nezinu, bet viņš tās ēd kā traks. Tad viņš vēl dod vistām visādu barību, vistas uzbarojas, uzbarojas, un, kad ir pavisam uzbarojušās, Cilvēks tās ņem un apēd.
— Kā — ņem un apēd? Vai tad ar olām nepietiek? Kas tas ir, ka viņš dara ar citiem visu, kas tikai ienāk prātā!
— Cilvēks tāds ir, mēs tur neko nevaram grozīt.
— Kā — nevaram grozīt? Kāpēc tad vistas nebēg prom?
— Kur tad var aizbēgt, ja esi pieradināts un vēders kļuvis tik smags, ka velkas pa zemi?
— Dumji putni, — nosprieda Sarežģītais Zvirbulēns, tomēr viņam kļuva vistu žēl. Gaiļa gan ne. Tur bija vainīga gaiļa sejas izteiksme.
— Dumji gan, — atteica Parastais Zvirbulēns, — bet tur neko nevar līdzēt. Nu, vai dosimies mājup?
— Zini ko? — Sarežģītais Zvirbulēns jau bija izdomājis. — Es vēl palikšu kādu brīdi, ja tev nekas nav pretī. Labi?
Un viņš pievērsās vistām. Cilvēks tikmēr bija aizslēdzis kūtiņas durvis un nozudis, gailis vairs nestāvēja uz mēslu kaudzes, bet lielīgs grozījās vistu tuvumā un reizēm kaut ko uzknābāja, cenšoties izturēties tā, lai vistas domātu, ka cienastu tām sagādājis viņš — gailis.
— Dzi! — Sarežģītais Zvirbulēns uzrunāja vistu, kas viņam atradās vistuvāk. — Dzi!
Uzrunātā pārtrauca graudu knābāšanu.
— Vai zini, ka Cilvēks tevi apēdīs, kad būsi nobarota? — jautāja Sarežģītais Zvirbulēns Baltajai Vistiņai.
— Kas tu tāds esi? — Baltā Vistiņa vīzdegunīgi ierunājās. — Ā, zvirbulis!
— Vai zini, ka Cilvēks tevi apēdīs, kad būsi nobarota? — Zvirbulēns nerimās.
— Man nav laika klausīties visādās ērmībās, — atteica Baltā Vistiņa. — Vai neredzi, ka man jāēd? Citādi palikšu ar tukšu vēderu.
— Ar tukšu vēderu vieglāk lidot, — sacīja Zvirbulēns.
— Ko tu tur teici? — vaicāja Vistiņa. — Lidot? Ko tas nozīmē — lidot?
— Tas nozīmē — pacelties spārnos, — atbildēja Zvirbulēns. — Tas nozīmē — palikt dzīvai, saproti?
— Kāds tu jocīgs! — sacīja Vistiņa. — Es jau esmu dzīva. Ko vēl man vajag?
— Vai tu zini, ka Cilvēks tevi apēdīs, kad būsi nobarota? — vēlreiz pārjautāja Zvirbulēns.
Vistiņa pārtrauca knābāt.
— Tu domā? — Viņa neticīgi pavērās Zvirbulēnā.
— Bet ko man darīt?
— Laidies prom! — Zvirbulēns priecīgi iečivinājās.
— Laidies, un tu paliksi dzīva, saproti?
— Kas tur notiek? — atskanēja krekstoša balss, un Vistiņa satrūkās. — Kas tur notiek, es prasu!
— Tas ir gailis, — paskaidroja Baltā Vistiņa. — Nu man jāiet.
— Padomā par to, ko es tev teicu! — sacīja Zvirbulēns atvadīdamies.
— Es tagad nezinu, — atbildēja Vistiņa, — es nezinu, ko man darīt.
— Meklē barību pati! Neļaujies pieradināties! Mācies lidot! — sacīja Zvirbulēns. — Es negribu, ka tevi apēd!
— Es padomāšu par to, ko tu sacīji, — atbildēja Vistiņa. — Man tas viss ir tik jauns un neparasts, un tāpēc man mazliet bail!
— Kas tur notiek, es nevaru saprast! — uzstāja gailis, uzlēcis uz mēslu kaudzes, lai varētu labāk redzēt.
KAS TEV IR AR TIEM DIENVIDIEM?
— Kas tur pārvietojas? — nenocietās Sarežģītais Zvirbulēns.
— Tās? Tās ir mašīnas, — viszinoši atbildēja Parastais Zvirbulēns.
— Kā — mašīnas? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.
— Nu mašīnas, — sacīja Parastais Zvirbulēns, sajuzdams šajā ziņā sevi pārāku par Sarežģīto Zvirbulēnu.
— Iekšā sēž cilvēki.