E. NORTONE
Sargasi kosmosā
1. «SAULES KARALIENE»
Kalsns, ļoti jauns cilvēks slikti pieguļošā Tirdzniecības flotes formas tērpā pūlējās izstiept savas garās notirpušās kājas. «Diez vai tie, kas projektēja šos apakšzemes starpkontinentālos vagonus, maz padomāja, ka tajos brauks ari gara auguma pasažieri, nevis tikai punduri,» mazliet aizkaitināts nodomāja Deins Torsons. Jau kuro reizi viņš vēlējās, kaut būtu izmantojis gaisa transportu. Bet pietika tikai aptaustīt plakano kabatiņu jostā, kur glabājās nauda, lai atcerētos, kas viņš ir — tikai iesācējs Dienestā, bez kuģa un protekcijas.
Kabatiņā bija pārcelšanās nauda, ko Deins bija saņēmis no Biroja, un plāna paciņa saburzītu kredītbiļešu — viss, ko bija izdevies dabūt par mantām, kuras nevarēja ņemt līdzi kosmosā. Viņam bija tikai neliela mugursoma ar visu atlikušo iedzīvi — ja neskaita niecīgu metāla plāksnīti ar iegriezumiem un robiņiem, kas veidoja šifru, par kuru viņam nebija ne mazākās jēgas. Tā bija caurlaide uz gaišāku nākotni, kttrai viņš nešaubīgi ticēja.
«Tomēr līdz šim tev arī nav gājis slikti,» Deins pats sev iegalvoja. Galu galā ne jau katrs puišelis no federālās patversmes tika sūtīts uz Biroju un pēc desmit gadiem kļuva par kravas uzrauga palīgu, kas gatavs jebkura brīdī saņemt norīkojumu 'uz kosmosa kuģi. Jau atceroties vien nedaudzu pēdējo nedēļu grūtos eksāmenus, viņš nodrebēja. Mehānikas pamati, ievads astrogācijā un pēc tam vēl grūtāki pārbaudījumi viņa specialitātē — kravas sagatavošana pārvadāšanai, iekraušanas tehnika, tirdzniecības operācijās, Galaktikas tirgi, ārpuszemes psiholoģija un visi pārējie priekšmeti, kas Deinam bija jāsadzen galvā, līdz viņš jau sāka domāt, ka zina tikai drumslas un fragmentus, kurus nemūžam nespēs apvienot sakarīgā sistēmā. Turklāt ne tikai mācību kurss bija smags — nomāca arī jaunās vēsmas absolventu atlasē. Daudzi viņa biedri nāca no Dienesta darbinieku ģimenēm un bija uzauguši tirdzniecības vidē.
Deins drūmi vērās priekšējā sēdekļa atzveltnē. Vai gan tirdzniecība arvien vairāk nepārvērtās par slēgtu klanu? Dienestā dēli nomainīja tēvus, brāļi brāļus, un cilvēkam bez sakariem kļuva arvien grūtāk saņemt norīkojumu uz Biroju. Viņam bija palaimējies …
Kaut vai Sendss — viņam ir divi vecākie brāļi, tēvocis un brālēns, un visi kalpo «Intersolarā». Un Sendss pastāvīgi to visiem atgādina. Ja vien iesācējs tiek nosūtīts uz kādu no lielajām kompānijām, viņš ir nodrošināts uz visu mūžu. Kompānijas organizē regulārus reisus starp planētu sistēmām. To darbinieki vienmēr ir droši par savām vietām un var iegādāties kompāniju akcijas. Kad pienācis laiks atstāt kosmosu, viņiem — ja vien viņi kaut kā sevi parādījuši — piešķir pensijas un administratīvus posteņus. Viņi nokrejo labākās vietas tirdzniecības flotē — «Intersolarā», «Kombainā», kompānijās «Dcnebgalak- tik», «Folvortignesti» …
Deins uzmeta skatienu televīzijas ekrānam pludlīnijas formas vagona galā — tur pašreiz komerciāla reklāma dziedāja slavas dziesmas «Folvortignesti» importa precēm —, taču tas nenokļuva līdz viņa apziņai. Viss ir atkarīgs no Psihologa. Deins vēlreiz pataustīja jostu, lai pārliecinātos, vai metāla plāksnīte joprojām noslēpta slepenākajā kabatiņā.
Reklāma izdzisa, tās vietā parādījās sarkana bulta, vēstot, ka vagons sasniedzis pieturu. Deins nogaidīja vieglu grūdienu, kas nozīmēja, ka divu stundu ilgais ceļojums beidzies. Viņš bija priecīgs, ka ticis ārā no šāviņveida vagona un beidzot var izvilkt savu mugursomu no mantu gūzmas bagāžas vagonā.
Lielākā daļa viņa ceļabiedru bija tirdzniecības darbinieki, tomēr tikai nedaudzi no tiem lepojās ar kompāniju nozīmēm. Lielākoties tie bija klaidoņi vai brīvie tirgoņi, cilvēki, kas vai nu sava rakstura, vai citu iemeslu dēļ nevarēja atrast piemērotu nodarbošanos lielajās organizācijās, bet klejoja no viena neatkarīga kuģa uz otru, — tirdzniecības pasaulē viņi stāvēja uz paša zemākā pakāpiena.
Deins uzsvieda somu plecā un iespraucās liftā, kas viņu uznesa virszemē, spožā vasaras saules gaismā. Brīdi viņš uzkavējās uz betonētās joslas šaipus pacelšanās laukumam un pārlaida skatienu tā grumbuļainajai, saules izdedzinātajai virsmai. Uz lidlauka atradās starta ierīces ar kosmosa kuģiem, kas gatavojās lidojumam. Deinu maz interesēja strupie starpplanētu tirgoņi, kuri veica reisus uz Marsu un asteroīdu joslu, kā arī drūmie, tumšie kuģi, kas lidoja uz Saturna un Jupitera pavadoņiem. Viņam bija vajadzīgi zvaigžņu kuģi, kas atradās tālāk; to gludos sānus klāja jauns berzes aizsargslānis, un pie atbalsta stabilizatoriem droši vien vēl bija pielipuši svešu pasauļu putekļi.
— Lai mani zibens nosper, ja tas nav Vikings! Laikam medī sev kuģīti, Dein?
Tikai zinātājs varēja noprast, ko nozīmē Deina apakšlūpas noraustīšanās. Kad viņš pagriezās pret
runātāju, viņa sejas izteiksme atkal bija kļuvusi neko neizteicoša.
Artura Sendsa plātibas pietiktu desmit pieredzējušiem vīriem, un, kā Deins apmierināts secināja, tā dīvaini kontrastēja ar viņa pārāk spodrajiem apaviem » un neievalkāto formas tērpu. Tomēr Sendsa iznesība, kā vienmēr, radīja Deinā slepenu sašutumu. Turklāt Arturu pavadīja viņa parastie iztapoņas Rikijs Vorens un Henlefs Bots.
— Tikko kā ieradies, Viking? Šķiet, tu vēl neesi izmēģinājis laimi? Mēs arī. Tad iesim kopā un sagatavosimies uz visļaunāko.
Deins vilcinājās. Vismazāk viņš vēlējās sastapt Psihologu Artura Sendsa klātbūtnē. Artura nomācošā pašpārliecinātība viņu satrauca. Sendss cerēja gūt lauvas tiesu, un, spriežot pēc vairākiem starpgadījumiem Birojā, viņš vienmēr dabūja visu, ko gribēja.
Turpretī Deinam vienmēr bija iemesls bažīties par savu nākotni. Un, ja viņam tagad liktenis izrādīsies nelabvēlīgs, tad labāk to uzzināt bez lieciniekiem. Taču Deins saprata, ka no Artura atkratīties nevarēs, tāpēc uzsvērti mierīgi atdeva savu somu garderobē, kamēr pārējie nepacietīgi gaidīja.