Stīns Vilkokss ska'ļi noklepojās, un visi pievērsās viņam.
— Vai ir kāda iespēja sazināties ar Inspicēšanas dienestu? — viņš vēlējās zināt.
Kamils iesmējās, bet smieklos jautās drīzāk nievas nekā jautrība.
— Vai tad tie tur no Federācijas jebkad atdod kādu grasi, ja reiz uzlikuši naudai savu ķepu? — viņš noprasīja.
Neviens neatbildēja, līdz kapteinis Dželiko smagi piecēlās, it kā viņa spēcīgais ķermenis būtu zaudējis elastīgumu.
— Rīt mēs viņus redzēsim. Jūs vēlaties pamēģināt, Van?
Kravas uzraugs paraustīja plecus.
— Labi, es iešu līdzi. Bet ne jau tāpēc, ka tas mums ko dos.
— Izdedzināta … pilnīgi…
Deins atkal stāvēja pie atvērtās lūkas, vērdamies ārā, naktī, ko Naksosas dubultmēness darīja gandrīz pārāk gaišu. Viņš bija pārliecināts, ka Kamila vārdi nav domāti viņam. Un brīdi vēlāk to apstiprināja Ripa atbilde.
— Es, draugs, nekad nesaku, ka neveicas, līdz neesmu pavisam piespiests pie sienas. Vans pareizi teica — šī planēta nav pilnīgi izdegusi. Tu taču esi redzējis lielas un Sodomas attēlus, vai ne? Tās ir pelnu kaudzes, kā Vans teica. Bet šī Limbo — uz tās ir zaļumi. Vai tu, Ali, kādreiz esi padomājis, kā būtu, ja mēs nokļūtu uz planētas, kur būtu saglabājies kaut kas no Priekštečiem?
— Hm, — Ripa vārdi bija radījuši interesi. — Bet vai tirdzniecības likumi dod mums īpašuma tiesības uz šādu atradumu?
— Vans zinās — tas ir viņa kompetencē. Bet, — Rips, šķiet, ieraudzīja pie lūkas stāvam Deinu, — te ir Torsons. Kā tur īsti ir, Dein? Ja mēs atrodam kaut ko, kas saglabājies no Priekštečiem, vai mēs varam likumīgi uz to pretendēt?
Deins bija spiests atzīties, ka nezina. Bet viņš nolēma sameklēt atbildi kravas uzrauga likumu un instrukciju ierakstu bibliotēkā.
— Es nedomāju, ka šāds jautājums jebkad ir izvirzījies, — viņš nedroši sacīja. — Vai tad kaut reizi ir atrasts kaut kas saistīts ar Priekštečiem, ko vēl varētu izmantot, — izņemot tukšas drupas? Planētas, uz kurām vajadzētu būt viņu lielajām ierīcēm, ir izpostītas …
— Interesanti, — Kamils atspiedās pret lūkas durvīm un lūkojās pilsētas mirgojošajās ugunīs, — kā viņi izskatījušies. Visas humanoīdu rases, kuras mēs esam sastapuši, ir cēlušās no Zemes kolonijām. Un tās piecas mums zināmās, kuras nepieder pie lnimanoī- diem, par Priekštečiem zina tikpat maz, cik mēs. Ja arī viņi ir atstājuši kādus pēcgājējus, tad mēs tos pagaidām neesam sastapuši. Un, — viņš labu brīdi klusēja, tad turpināja, — vai tu esi kādreiz padomājis par to, ka mēs neesam uzgājuši ari nevienu no viņu ierīcēm? Ir pagājuši tieši desmit gadi kopš Krāteru kara…
Viņa vārdiem sekoja dziļš klusums, kurā jautās kaut kas draudīgs, ko Deins neizprata, kaut gan nojauta, ko Kamils varēja būt domājis. Zemes iedzīvotāji bija cīnījušies nikni un nodarījuši smagus postījumus. Krāteru karš uz Marsa bija tikai beigu posms ilgajā cīņā starp dzimto planētu un kolonistiem otrpus izplatījumam. Federācija uzturēja nestabilu mieru, tirgotāji izmisīgi centās to nostiprināt, lai cits, drausmīgāks konflikts nepazudinātu visu Dienestu un, iespējams, nenovestu pie viņu nestabilās civilizācijas bojā ejas.
Kas varētu notiki, ja ieroči, kurus Priekšteči bija lietojuši savā pēdējā cīņā, vai pat tikai ziņas par šādiem ieročiem nonāktu nepiemērotās rokās uz Zemes? Vai Saule nekļūtu par mirušu zvaigzni, ap kuru riņķo sadegušas, pelniem klātas pasaules?
— Protams, ja mēs atrastu ieročus, varētu rasties nepatikšanas, — Rips turpināja prātot par to pašu. — Bet viņiem taču nebija tikai ieroči. Un varbūt uz Limbo …
Kamils izslējās.
— Varbūt uz Limbo viņi atstājuši dārglietu noliktavu, kurā glabājas Torkas dārgakmeņi un Lamgri- mas zīds — vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet es nedomāju, ka kapteinis ir noskaņots doties to visu meklēt. Mūsu ir divpadsmit, un mums ir viens kuģis — kā tev šķiet, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai mēs varētu izķemmēt veselu planētu? Un iegaumē, ka mūsu izlūkfliteri arī patērē degvielu. Kā tev patiktu būt izmestam uz kādas planētas, līdzīgas šai Naksosai, — varbūt vajadzētu kļūt par fermeri, lai sagādātu sev iztiku? Tev tas nekādu prieku nesagādātu.
Deins bija spiests klusībā piekrist, ka viņam jau nu tas nekādā ziņā nesagādātu prieku. Un, ja «Karaliene» tiešām tā nosēstos — iestrēgtu kādā ostā, jo līdzekļu trūkuma dēļ nevarētu atkal pacelties —, viņš pat nesaņemtu algu, lai varētu iztikt, kamēr izdodas sameklēt citu kuģi. Droši vien par to domāja arī pārējie.
Vēlāk Deins vaļējam acīm gulēja šaurajā kojā, pārsteigts par to, cik ātri zudušas visas viņu cerības. Ja vien Limbo būtu izrādījusies tāda, kādu viņi to sākumā bija iedomājušies… vai arī, ja viņiem būtu pietiekami lieli krājumi, lai varētu doties aplūkot pirkumu… Bet — un Deins piepeši piecēlās sēdus — tur bija tas otrs tirgonis, kas izsolē bija sacenties ar Van Raiku. Vai nevarētu viņu pierunāt nopirkt no viņiem Limbo ar lielu atlaidi?
Bet tādu izdegušu viņš to negribēs pat par pusi no tās summas, kādu viņi bija samaksājuši Inspicēšanas dienestam. Risks bija pārāk liels — neviens neies riskēt izmantot šādu niecīgu priekšrocību. Tikai vīrs ar tādu aizmuguri kā Kouforts varēja to atļauties, bet viņš nebija izradījis interesi par šo sevišķo «izdevību».
i No rīta vīri saīguši klīda iekšā un ārā no kopka-
bīnes. Visi rūpīgi izvairījās no galda gala, kur sēdēja drūmais kapteinis Dželiko, sūkdams no tases dzērienu, ko Mura bija pagatavojis pēc slepenas receptes un ko parasti pasniedza vienīgi svētku reizēs. Tagad nekādu svinību nebija — stjuarts, šķiet, bija nolēmis, ka ļaudīm nepieciešams uzmundrinājums.