Ienāca Van Raiks, gatavs doties uz pilsētu — viņa formas tērps bija akurāti aizpogāts no jostas vietas līdz platajam zodam un galvā uzlikta virsnieka cepure ar kokardi. Dželiko kaut ko noņurdēja, pagrūda tālāk tasi un piecēlās, lai pievienotos viņam. Kapteiņa drūmais skatiens bija tik draudīgs, ka neviens neiedrošinājās novēlēt panākumus viņu misijā.
Deins nokāpa kravas telpā, izpētīja tās brīvo platību un izdarīja dažus mērījumus. Ja palaimēsies dabūt kravu, viņš gribēja būt gatavs to novietot. Kravas telpa sastāvēja no divām daļām — platas noliktavas, kas aizņēma gandrīz trešo daļu no kuģa, un mazas, kabīnes lieluma telpas virs tās, kur varēja novietot neparastus priekšmetus.
Tajā pašā stāvā bija vēl kāda neliela telpa, kurā plauktos un kastēs glabājās viņu pašu «tirdzniecības preces» — nelieli priekšmeti, kas bija paredzēti mežoņu vai atpalikušu cilšu pievilināšanai, — mehāniskas rotaļlietas, stikla un emaljēta metāla greznuma priekšmeti. Deins, pārbaudīdams atmiņu, apstaigāja kastes un salīdzināja to saturu ar noliktavas katalogu. Van Raiks bija viņu divas stundas instruējis, taču viņš joprojām nevarēja vien beigt apbrīnot šo priekšmetu dažādību un kvalitāti, kā arī kravas uzrauga — šīs kolekcijas sakārtotāja — zināšanas un iztēli. Te bija dāvanas virsaišiem un sīkiem ķeizari- ņiem, neredzēti priekšmeti, kuriem vajadzēja likt
primitīvu ciematu iedzīvotājiem steigšus vien mesties aplūkot šos citas pasaules brīnumus. Protams, krājumi bija stingri ierobežoti, bet priekšmeti bija izvēlēti ar tādu rūpību, tādu humanoīdu un ārpuszemes civilizāciju psiholoģijas izpratni, ka nodrošināja «Karalienei» plašu klientūru.
Bet uz Limbo tam visam nebūtu jēgas. Nebija iespējams, ka uz izpostītās planētas būtu saglabājušās saprātīgas dzīvas būtnes. Ja tur atrastos kādi iedzimtie, Inspicēšanas dienesta izlūkgrupa būtu par tiem ziņojusi un tas varētu būt cēlis planētas vērtību — tā pat nebūtu pārdota izsolē, kamēr valdības pārstāvji neatrastu laiku to izpētīt tuvāk.
Deins pūlējās aizmirst neveiksmi ar Limbo, sākdams pētīt «kontakta» preces. Van Raiks bija pacietīgi vadājis viņu pa noliktavu un stāstījis par to, kur izmantojams katrs kastēs un slēgtajos plauktos novietotais priekšmets, ilustrējot teikto ar piemēriem no savas prakses. Daļa šo preču, kā Deins noprata, bija apkalpes locekļu roku darbs.
Ilgie ceļojumi kosmosā, kad kuģis pārslēgts uz automātisko vadību un apkalpei pienākumu ir maz, draudēja kļūt vienmuļi. Garlaicība noveda pie kosmosa mānijas, un Galaktikas trašu braucēji jau sen bija sapratuši, ka te palīdz smadzeņu un roku nodarbināšana. Iespēju bija daudz.
«Karalienes» kapteinis Dželiko bija ksenobiologs, turklāt nepavisam ne iesācējs. Tā kā viņš nevarēja vadāt līdzi dzīvus paraugus — izņemot tādus «mīluļus» kā zilo Ilubatu, kas mita krātiņā viņa kabīnē, — viņš fotografēja nepazīstamu pasauļu dzīvnieku valsti ar trīsdimensiju kameru, un šie uzņēmumi viņu bija padarījuši slavenu dabaszinātnieku vidū. Slīns Vilkokss, kura dienas pagāja, cīnoties ar sausiem matemātiskiem aprēķiniem, nodarbojās ar šo formulu transponēšanu mūzikā. Ar visdīvaināko nodarbošanos no visiem Deina jaunajiem ceļabiedriem aizrāvās ārsts Tau — viņš krāja maģiskus paņēmienus, tikdamies ar svešu pasauļu iedzimto burvjiem un dziedniekiem, un centās atklāt šo burvestību būtību.
Deins paņēma rokās kādu Muras darinājumu — plastokristāla lodi, kurā lidinājās, pēc visa spriežot, dzīvs, kāds viņam pilnīgi nepazīstams kukainis, kura spārni vizēja visās varavīksnes krāsās. Pēkšņi durvīm pa kreisi pārslīdēja kāda ēna, kas lika viņam atkal pievērsties šīs pasaules lietām. Sinbads, «Karalienes» kaķis, graciozi uzlēca uz vienas no kastēm un apsēdās, uzmanīgi vērodams kravas uzrauga palīgu.
No visiem Zemes dzīvniekiem kaķu dzimtas pārstāvji bija vispiemērotākie ce'ļojumiem kosmosā kopā ar cilvēku. Tie panesa paātrinājumu, brīvo kritienu un visas pārējās zvaigžņu lidojuma neērtības, turklāt tik viegli, ka par viņu dzimumu klīda savādas leģendas. Viena no tām vēstīja, ka Dorrtesiica felinus neesot cēlušies uz Zemes, bet palikuši dzīvi pēc kāda sen aizmirsta iebrukuma un ka zvaigžņu kuģos tie tikai atgriežoties savā bijušajā zelta laikmetā.
Tomēr Sinbads un citi viņa sugas pārstāvji uz kuģa pildīja noteiktas funkcijas un neēda maizi veltīgi. Kopā ar kravu kuģī mēdza nokļūt ne vien Zemes žurkas un peles, bet arī dīvaini radījumi no svešām pasaulēm, kurus dažkārt neatklāja nedēļām, pat tienešiem ilgi, līdz tie sāka saimniekot kādā attālā kuģa stūrī. Tie tad arī bija Sinbada pārziņā. Kad un kur viņš tos noķēra, komandas locekļi droši vien nekad neuzzinās, taču nogalināto līķi vienmēr tika nogādāti Van Raikam. Un lai nu kā, bet daži no ceļojumu laikā noķertajiem radījumiem tiešām bija ļoti neparasti!
Deins pastiepa roku, Sinbads laiski apošņāja viņa pirkstus un piemiedza aci. Viņš atzina šo jauno cilvēkveidīgo būtni. Deins pilnīgi likumīgi un ar pilnām tiesībām atradās šeit. Sinbads izstaipījās un viegli nolēca no kastes, lai dotos kārtējā apgaitā pa noliktavu. Pie kāda saiņa viņš uzkavējās ilgāk un tik pamatīgi to apošņāja, ka Deins jau gribēja to atvērt, lai dzīvnieks varētu izpētīt saturu tuvāk. Bet viņu iztraucēja attāls gongs, un Sinbads, kurš nekad nemēdza atstāt neievērotu aicinājumu uz maltīti, izjo- ņoja ārā; Deins viņam sekoja, protams, daudz cienīgākā gaitā.
Ne kapteinis, ne kravas uzraugs vēl nebija atgriezušies, un kopkabīnē joprojām valdīja tā pali atturīgā atmosfēra. Tā kā ostā atradās vēl divi brīvo tirgoņu kuģi, tad jebkura krava, kas ir pārāk maza, lai varētu iekārdināt kompāniju kuģus, būtu īsts ķēriens. Tomēr visi bija pārsteigti, kad virs viņu galvām iedegās ieejas lūkas signāluguns.