Stīns Vilkokss ar vienu lēcienu bija gaitenī, un Deins no viņa atpalika tikai par pāris sekundēm. Tā kā Dželiko un Van Raika nebija kuģī, Vilkokss formāli bija «Karalienes» komandieris, bet Deins, kā jau savas sekcijas pārstāvis, aizvietoja kravas uzraugu.
Trapa piekājē bija apstājies vagoniņš, kura vadītājs joprojām sēdēja pie pults. Bet pa trapu ieejas lūkai pašpārliecinātā gaitā tuvojās garš, kalsns, brūni iededzis cilvēks.
Viņš valkāja apdilušas rupjas ādas formas tērpu, rievota auduma bikses un korvalādas zābakus, kas sniedzās līdz augšstilbiem, — jaunu pasauļu izlūka apģērbu. Toties viņam nebija platmalainās cepures, kādas Deins bija redzējis pilsētā, bet metaplasta ķivere ar noņemamu nagu un piepūšamām austiņām īsviļņu uztvērējam — parastā Inspicēšanas dienesta darbinieka galvassega.
— Kapteinis Dželiko? — balss bija skarba, autoritatīva kā cilvēkam, kurš radis pavēlēt un kura pavēlēm citi bez ierunām paklausa.
Astrogators papurināja galvu.
— Kapteinis ir pilsētā, ser.
Svešinieks brīdi vilcinājās, bungodams ar pirkstiem pa savu plato, kabatām nosēto jostu. Bija skaidri redzams, ka kapteiņa prombūtne viņu kaitina.
— Kad viņš atgriezīsies?
— Nezinu, — Vilkoksa balss neskanēja draudzīgi. Acīmredzot apmeklētājs viņā neizraisīja simpātijas.
— Vai jūsu kuģi var nofraktēt? — nepazīstamais uzdeva pārsteidzošu jautājumu.
— Jums jārunā ar kapteini… — Vilkokss vēl vēsāk atteica.
Svešinieka pirksti sāka vēl ātrāk bungot pa jostu.
— Labi! Es runāšu ar kapteini! Kur viņš ir — vai to jūs man varat pateikt?
«Karalienei» tuvojās vēl kāds vagoniņš, un tā vadītāju pēc masīvā ķermeņa nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Uz kuģa atgriezās Van Raiks. Ari Vilkokss bija viņu ievērojis.
— Tūlīt uzzināsiet. Tas ir mūsu kravas uzraugs…
— Tā… — svešinieks uz trapa apsviedās. Viņa lokanais ķermenis pauda trenētību.
Deins kļuva nopietns. Sajā svešiniekā bija kaut kas intriģējošs. Viņš bija tērpies kā jaunu pasauļu izlūks, bet kustējās kā trenēts cīkstonis. Deina atmiņā atausa kāda aina — sporta laukums Birojā karstā vasaras pēcpusdienā. Sī rokas kustība no apakšas uz augšu … šis nodevīgais pleca saliekums … Sisvīrs bija forsbleiders, turklāt pieredzējis! Bet forsbleids bija aizliegts ar likumu — nevienai civilpersonai nebija atļauts iepazīties ar tā lietošanu.
Van Raiks apmeta līkumu stāvošajam vagoniņam, kas bija atvedis svešinieku, un savā parastajā smagnējā gaitā kāpa augšup pa trapu.
— Vai jūs kādu meklējat?
— Vai jūsu kuģi var nofraktēt? — vēlreiz jautāja svešais.
Van Raika kuplas uzacis noraustījās.
— Jebkurš tirgotājs vienmēr ir gatavs noslēgt labu darījumu, — viņš rāmi atbildēja. — Torson, — viņš šķila neievērojam svešinieka nepacietību, — dodies uz «Jautro zaļo putniņu» un palūdz kapteini Dželiko atgriezties kuģī…
Deins noskrēja pa trapu un iekāpa Van Raika vagoniņā. Iedarbinādams motoru, viņš pameta skatienu atpakaļ un redzēja svešinieku ieejam līdzi kravas uzraugam «Karalienē».
«Jautrais zaļais putniņš» bija pa pusei kafejnīca, pa pusei restorāns. Kapteinis Dželiko sēdēja pie galdiņa netālu no durvīm, sarunādamies ar tumšsejaino vīrieti, kurš bija piedalījies vairāksolīšanā par Limbo. Kad Deins ienāca tumšajā telpā, svešais tirgotājs noteikti pakratīja galvu un piecēlās. Kapteinis viņu nemēģināja aizturēt, vienīgi pabīdīja kausu kādu collu pa labi, pats saspringti vērodams šo kustību, it kā tā būtu kāda sarežģīta operācija, kas viņam jāapgūst.
— Ser… — Deins uzdrīkstējās uzlikt roku uz galdiņa, lai pievērstu sev uzmanību.
Kapteinis pacēla galvu un uzmeta Deinam drūmu, aukstu skatienu.
— Uz «Karalienes» ir kāds cilvēks, ser. Viņš jautāja, vai kuģi nevar nofraktēt. Misters Van Raiks mani sūtīja pēc jums…
— Nofraktēt? — kauss apgāzās un novēlās uz grīdas. Kapteinis Dželiko uzmeta uz galda vietējo monētu un jau bija ceļā uz durvīm. Deins steidzās nopakaļ.
Dželiko apsēdās pie vagoniņa vadības pults un no vietas uzņēma traku ātrumu, taču viņi vēl nebija sasnieguši ielas galu, kad kapteinis noņēma gāzi, un, kad vagoniņš piebrauca pie kuģa, neviens nebūtu varējis pateikt, ka viņi steigušies.
Pēc divām stundām apkalpe sapulcējās vēlreiz, lai dzirdētu jaunumus. Svešinieks apsēdās blakus Dželiko, un kapteinis paziņoja ļaudīm par necerēto veiksmi.
— Tas ir doktors Salzars Ričs, — viņš īsi iepazīstināja. — Viņš ir viens no Federācijas ekspertiem jautājumos par Priekšteču atstāto mantojumu. Puiši, šķiet, Limbo galu galā nebūt nav tāds izdedzis tuksnesis. Doktors saka, ka Inspicēšanas dienests esot norādījis kādu vietu ziemeļu puslodē, kur atrodas diezgan plašas drupas. Viņš ir nofraktējis «Karalieni», lai nogādātu turp savus ļaudis…
— Un, — ar labsirdīgu smaidu piebilda Van Raiks, — tas nekādā ziņā neliek šķēršļus mūsu tiesībām tirgoties. Mums būs izdevība arī izpētīt planētu.
— Kad mēs pacelsiinies? — gribēja zināt Johans Stocs.
— Kad jūs varat būt gatavs, doktor Rič? — Dželiko pievērsās arheologam.
— Tiklīdz jūs varēsit iekraut manus instrumentus un iekārtot manus ļaudis, kaptein. Es varu savas mantas atgādāt šurp tūlīt pat.
Van Raiks piecēlās.
— Torson, — viņš pasauca Deinu, — mēs sagatavosimies iekraušanai. Varat gādāt šurp savas mantas kaut vai tūlīt, doktor.
4. NOSĒŠANĀS UZ LIMBO
Nākamajās divās stundās Deins praksē uzzināja par kravas novietošanu vairāk nekā visā teorijas kursā Birojā. Un, lai gan «Karalienē» jau tā bija saspiesti, apkalpe dabūja zināt, ka vēl jāatrod vieta ne vien Ričam, bet arī viņa trim palīgiem.