Bagāžu novietoja lielajā kravas tilpnē, un darba lielāko daļu brīvprātīgi veica Riča ļaudis, jo doktors pastāvēja uz to, ka kastēs esot trausli instrumenti un ātri bojājošās preces un viņam nenākot ne prātā ļaut, lai lidlauka algotie strādnieki tās met kā pagadās.
Toties kuģī, kā Van Raiks jau laikus lika viņam saprast, kravas izvietošana bija pilnīgi apkalpes ziņā. Un kuģa ļaudis ar to spēja tikt galā arī bez nelietpratēja padomiem. Un tā Deins un Kosti svīda, lādējās un vilka, arī Van Raikam vajadzības gadījumā pieliekot roku, līdz visas mantas bija izvietotas saskaņā ar līdzsvara mehāniku, lai kuģis varētu pacelties. Pēc tam viņi aizplombēja lūku uz visu lidojuma laiku.
Kāpdami augšā, viņi ieraudzīja Muru mazākajā kravas nodalījumā ierīkojam piekaramās kojas Riča palīgiem. Ērtību bija maz, bet arheologs par to jau tika brīdināts vēl pirms viņš bija parakstījis frakts līgumu. «Karalienē» nebija speciālu kabīņu pasažieriem. Un neviens no jaunatnācējiem nekurnēja.
Tāpat kā viņu vadonis, arī pārējie Deinam bija nepazīstama tipa ļaudis; viņi šķita sīksti un izturīgi — tās bija tieši tās īpašības, kas, viņaprāt, bija nepieciešamas cilvēkiem, kuri devās uz nepazīstamām pasaulēm meklēt izzudušu rasu paliekas. Viens no viņiem pat nebija cilvēks — zaļās nokrāsas āda un kailā galva liecināja par rīgelieti. Tomēr viņa tikko manāmi zvīņainais ķermenis, lai gan savādi izliekts, bija tērpts gluži tāpat kā citi. Deins pūlējās neskatīties uz rīgelieti, kad pienāca Mura un pieskārās viņa rokai.
— Tavā kabīnē ir doktors Ričs. Tev jāpāriet uz noliktavu … lūk, pa šo gaiteni…
Nedaudz aizkaitināts par šādu patvaļīgu pārcelšanu uz jaunu mitekli, Deins sekoja Muram uz stjuarta apartamentiem. Tur bija virtuve, saldējamās kameras pārtikas produktiem un vēl tālāk — hidro- dārzs, ko Mura pārzināja kopīgi ar Tau, kurš bija atbildīgs par gaisa tīrību kuģī.
— Doktors Ričs lūdza, lai viņam ierāda telpu viņa ļaužu tuvumā, — viņiem ejot, paskaidroja Mura. — Viņš to kategoriski pieprasīja …
Deins no augšas palūkojās uz mazo stjuartu. Ko gan Mura domāja ar šo pēdējo frāzi?
No visas apkalpes Mura Deinam bija vislielākā mīkla. Stjuarts bija japāņu izcelsmes, un kravas uzrauga palīgs jau pirmajos mācību gados bija uzzinājis drausmīgo stāstu par to, kas noticis ar šīm salām, kuras 110 Deina dzimtenes kādreiz bija šķīris okeāns. Vulkāna izvirdums, kuram sekoja paisuma viļņi, divu dienu un vienas nakts laikā bija apracis veselu tautu, tā ka Japāna burtiski vairs neeksistēja — tā bija noslaucīta no Zemes virsas.
— Šeit, — Mura bija sasniedzis gaiteņa galu un ar žestu norādīja Deinam uz puspievērtām durvīm.
Stjuarts nebija centies izgreznot sava mitekļa sienas, un ārkārtīgā tīrība telpā atstāja gandrīz nemīlīgu iespaidu. Bet uz nolaižamā galda gulēja plas- tokristāla lode, un Deina uzmanību piesaistīja tās saturs.
Zemes tauriņš plati izplestiem, it kā dārgakmeņos vizuļojošiem spārniem, kaut kāda maģiska spēka ietekmē karājās pašā lodes centrā, ieslēgts uz visiem laikiem un tomēr personificēdams trīsošu dzīvību.
Mura, ievērojis Deina aizgrābtību, paliecās uz priekšu un vieglītiņām paplikšķināja pa lodes virspusi. Par atbildi spārniņi šķita notrīsam un ieslodzītais skaistulis tikko manāmi sakustējās.
Deins dziļi ievilka elpu. Viņš bija redzējis lodi noliktavā un zināja, ka Mura kolekcionē kukaiņus no simtām pasauļu, lai darinātu šīs lodes. «Karalienē» bija vēl divas tādas. Vienā no tām bija miniatūrā atveidota zemūdens ainava — tajā vijās ūdensaugi, dodami patvērumu bariņam dārgakmeņiem līdzīgu vizuļojošu, kukaiņiem līdzīgu zivtiņu. Tām lavījās klāt kāds pārdabisks radījums ar divām kājām, divām rokām un spārniem līdzīgām spurām, apbruņots ar draudīgu žuburainu žebērkli. Sī lode atradās goda vietā Van Raika kabīnē. Otrajā bija redzami sudrabaini elfu pilsētas torņi, starp kuriem lidinājās pēr- jaini mirdzošas, gandrīz caurspīdīgas būtnes. Tas bija inženiera sakarnieka lielākais dārgums.
— Jā, tādus var pagatavot, — Mura paraustīja plecus. — Tā ir sava veida izklaidēšanās, tāpat kā daudzas citas.
Viņš paņēma lodi, ietina to aizsargaudumā un ielika atvilktnē ar šķērssienām, kura bija mīksti iz- oderēta, lai nodrošinātos pret triecieniem, «Karalienei» paceļoties. Pēc tam viņš atvēra kādas citas durvis un parādīja Deinam viņa jauno mitekli.
Tā bija palīgnoliktava. Mura to bija atbrīvojis un ierīkojis tajā piekārtu koju un skapīti. Tā gan nebija tik ērta kā vecā kabīne, bet arī ne sliktāka par tiem kambarīšiem, kādos viņš bija mitis Marsa un Mēness mācību kuģos Biroja rīkoto reisu laikā.
Viņi startēja uz Limbo vēl pirms rītausmas, un Deins vēl nebija pamodies no mokpilna miega, kad kuģis jau atradās kosmosā. Viņš pašreiz bija ceļā uz kopkabīni, kad atkal ieskanējās brīdinājuma signāls. Deins pieķērās pie galda, izmisīgi pūlēdamies pārvarēt reiboni, un krampjaini rija siekalas. Bija skaidrs, ka augšā, vadības sekcijā, Vilkokss, kapteinis un Rips atradās savās vietās, nedrīkstēdami ne uz brīdi atpūsties, līdz nebūs pabeigta pāreja.
Deins jau kuro reizi nodomāja, ka nespētu būt as- trogators, vienalga, ko arī Federācija viņam par to nesolītu.
Pietiek pieļaut aprēķinos niecīgu kļūdu — kaut arī lielāko daļu darba veica divas skaitļošanas mašīnas, — un kuģis var tikt aizsviests kādā pilnīgi nezi- zināmā trasē, var tikt ietriekts planētas iekšienē tā vietā, lai turētos nepieciešamajā attālumā no tās virsmas. Viņš bija iekalis pārejas teoriju un varēja nospraust kursu, lai cik tas būtu grūti, bet pie sevis šaubījās, vai viņam jebkad pietiktu drosmes ievadīt kuģi hipertelpā un izvadīt atkal ārā no tās.