Drūmi lūkodamies bezpersoniskajā sienā, viņš kārtējo reizi apcerēja savus trūkumus, kad ienāca Rips.
— Nu, puis, — astrogatora palīgs ar dziļu nopūtu ieslīga sēdeklī, — tas nu atkal ir padarīts, un nekas nav salauzts!
Deins bija patiesi pārsteigts. Viņš nebija astroga- tors, un viņam bija pamats justies nedrošam. Bet, ka Rips varēja izrādīt atvieglojumu pēc sava tiešā pienākuma izpildes, — tas jau bija pavisam kas cits.
— Kas noticis? — Deins vēlējās zināt, vai kas draudējis.
— Nekas, nekas, — Rips atmeta ar roku. — Bet pēc lēciena mēs visi vienmēr jūtamies vieglāk. — Viņš iesmējās. — Draugs, vai tu domā, ka mēs to nepārdzīvojam? Mums varbūt tas nepatīk vairāk nekā tev. Par ko gan tev jārūpējas, kamēr mēs atkal sasniedzam kādu planētu? Ne par ko…
Deins sabozās.
— Kā tad — ne par ko! Mums tikai jāuzrauga krava, pārtikas un degvielas krājumi, hidro…— viņš sāka uzskaitīt savas sekcijas pienākumus. — Ko gan līdz sekmīga pāreja hipertelpā, ja gaiss kļūst nederīgs elpošanai…
Rips pamāja.
— Pareizi, neviens no mums te nav lieks. Lai gan šis reiss… — viņš pēkšņi aprāvās un kaut kā savādi palūkojas pār plecu. — Vai tu kādreiz esi redzējis arheologu, Dein?
Kravas uzrauga palīgs pakratīja galvu.
— Tu taču zini, ka šis ir mans pirmais reiss! Un Birojā par vēsturi neko daudz nestāstā… vienīgi, ja kaut kas saistās ar tirdzniecību …
Rips atlaidās pret atzveltni un pieklusināja balsi līdz tikko dzirdamam čukstam.
— Es vienmēr esmu interesējies par Priekštečiem, — viņš iesāka. — Manā bagāžā ir Ileiversona «Ceļojumu» un Keigla «Pētījumu» ieraksti. Pagai- dām tie ir divi vispilnīgākie darbi šajā jomā. Šorīt es brokastoju kopā ar doktoru Riču. Un varu derēt, ka viņš nekad neko nav dzirdējis par Dvīņu torņiem!
Tā kā arī Deins par tiem nekad nebija dzirdējis, viņš īsti labi nesaprata, ko Rips cenšas pierādīt. Bet, pirms viņš paspēja uzdot kādu jautājumu, viņa sejas izteiksme acīmredzot jau bija nodevusi neziņu, jo Rips sāka steidzīgi skaidrot.
— Līdz pat širri laikam Dvīņu torņi ir vai pats svarīgākais ar Priekštečiem saistītais atklājums, kādu jebkad izdarījusi Inspicēšanas dienesta pārvalde. Tie atrodas uz Korvo, pašā silīcija tuksneša centrā — divsimt pēdu augsti, līdzīgi diviem milzu pirkstiem, kas rāda uz debesīm. Un eksperti ir izpētījuši, ka tic ir viscaur monolīti, būvēti no kaut kāda materiāla, kas nav nedz akmens, nedz metāls, bet katrā ziņā ļoti izturīgs. Ričam izdevās veikli nomaskēt savu kļūmīgo soli, taču es esmu pārliecināts, ka viņš par tiem nekad nav dzirdējis.
— Bet ja jau tie ir tik izcili… — iesāka Deins, bet tad viņš pēkšņi saprata, ko varētu nozīmēt doktora neziņa.
— Jā, kāpēc gan doktors nezina visu par svarīgākajiem atklājumiem savā nozarē? Tas ir mīklaini, vai ne? Nez vai kapteinis ir ievācis ziņas par viņu, pirms noslēgt kontraktu …
Uz to Deins zināja atbildēt.
— Viņa dokumenti bija kārtībā, mēs tos pārbaudījām policijas štābā. Viņi deva atļauju ekspedīcijai, citādi mēs nebūtu varējuši atstāt Naksosu…
Rips tam piekrita. Likumi uz jebkuras no Federācijas planētām bija pietiekami stingri, lai varētu uzskatīt, ka deviņdesmit procentiem pārbaudīto ir isti dokumenti un atļaujas. Un nomaļajās pasaulēs, kuras varētu vilināt malu medniekus vai noziedzniekus, policija ir divreiz modrāka, izsniedzot atļaujas lidojumiem.
— Bet viņš neko nezināja par Dvīņu torņiem, — ietiepīgi atkārtoja astrogatora palīgs.
Un Deinu šis arguments pārliecināja. Nebija iespējams ceļot zvaigžņu kuģī kopā ar otru cilvēku un neiepazīt viņu tik tuvu, kā nekur citur civilizētajā sabiedrībā ārpus nelielā, saliedētā kolektīva, kas apkalpoja galaktiskos maršrutus. Ja jau Rips sacīja, ka doktors Ričs nav tas, par ko uzdodas, tātad viņš runāja patiesību — vismaz tik daudz, cik viņš zināja, — un Deins bija gatavs viņu atbalstīt.
— Kas teikts likumos par to, kas palicis no Priekštečiem? — brīdi vēlāk jautāja Senons.
— Likumos par to nekā daudz nav. Nav zināms neviens gadījums, kad kāds tirgotājs būtu atradis kaut ko ievērības cienīgu, uz ko varētu pretendēt atbilstoši tirdzniecības tiesībām…
— Tātad nav nekāda precedenta, uz ko mēs varētu atsaukties, ja atrastu kaut ko vērtīgu?
— To var iztulkot dažādi, — aizrādīja Deins. — Inspicēšanas dienests pārdeva Limbo izsolē. Ja jau tā, tad, man šķiet, Federācijai nevar būt nekādu pretenziju uz šo planētu. Te var iznākt krietns juridisks juceklis…
— Ellišķīgi sarežģīts gadījums, — virs viņu galvām nodārdināja Van Raiks. — Jebkurš no likuma dūžiem sistēmās ar prieku redzētu to iztiesājam. Tā ir tāda lieta, kas vilktos gadiem, līdz abām pusēm tā vai nu būtu līdz nāvei apnikusi, vai arī kāda no tām būtu mirusi. Tieši tāpēc mums seifā atrodas Federācijas pilnvara.
Deins pasmīnēja. Viņam jau nu vajadzēja saprast, ka tāds rūdīts tirdzniecības vilks kā viņa priekšnieks neielaidīsies kādā pasākumā, iepriekš iespēju robežās nenodrošinajies pret jebkādām nejaušībām. Pilnvara izmantot jebkādus atradumus uz Limbo!
— Uz cik ilgu laiku? — Ripa balsī joprojām jautās šaubas.
— Kā parasti — uz gadu un vienu dienu. Nedomāju, ka Inspicēšanas dienesta ļaudis gaida kaut kādus neparastus atklājumus, uz kuriem, šķiet, cer mūsu pasažieri.
— Bet vai jūs domājat, ka mēs tur kaut ko atklāsim, ser? — iejaucās Deins.
— Es nekad nemēdzu minēt, vai mēs kaut ko atradīsim uz kādas jaunas planētas, — rāmi atteica Van Raiks. — Mūsu darbā ir pārāk daudz dažādu pārsteigumu. Ja cilvēkam izdodas izkulties ar veselu ādu, lidošanai derīgu kuģi un pieņemamu ienākumu procentu, tad var uzskatīt, ka kosmosa dievi bijuši viņam labvēlīgi. Vairāk mēs nevaram prasīt.