Turpmākajās dienās Riča ļaudis gandrīz visu laiku uzturējās savās telpās, pārtika no saviem krājumiem, tikai paretam izlīda ārā no saviem šaurajiem apartamentiem un neuzņēma arī viesus. Mura stāstīja,! ka viņi, pēc visa spriežot, lielāko daļu laika pavadā vai nu guļot, vai arī iegrimuši kādā sarežģītā azartspēlē, ko viņiem iemācījis rīgelietis.
Kamēr doktors Ričs ēda kopā ar «Karalienes» apkalpi, viņš mēdza ierasties uz maltītēm tādā laika,
kad kabīnē bija maz ļaužu. Turklāt, vai nu viņš ar nolūku izvēlējās tieši šīs stundas, vai arī tā bija pārāk zīmīga sakritība, bet šie nedaudzie bija galvenokārt inženierdienesta darbinieki. Aizbildinādamies ar nepieciešamību iepazīt savu turpmāko darba lauku, Ričs bija mēģinājis aizņemties Inspicēšanas dienesta lenti ar informāciju par Limbo, taču katru reizi, kad viņam šī izdevība tika dota, viņu novēroja kravas uzraugs. Deins bija pārliecināts, ka Van Raiks neko nepalaiž garām nepamanītu, lai arī cik aizsapņojies viņš izskatījās.
«Karaliene» pārgāja normālā telpā saskaņā ar grafiku Limbo sistēmā. Divas pārējās planētas, kuras piederēja pie šīs saules, atradās pārāk tālu no gaismas un siltuma avota, tāpēc bija sasalušas un nedzīvas. Bet Limbo riņķoja ap to pa savu orbītu apmēram tādā pašā attālumā kā Marss viņu dzimtajā sistēmā. Kad viņi gatavojās ieiet nolaišanās orbītā, lai planētas atmosfēras berze samazinātu kuģa ātrumu un tas varētu nosēsties, inženieris sakarnieks ieslēdza visus ekrānus. Piesprādzējušies pie sēdekļiem, no dežūrām brīvie apkalpes locekļi vēroja nepazīstamās pasaules apveidus.
Vispirms skatienam pavērās neglītas brūngani pelēkas deguma rētas, bet, kuģim urbjoties tālāk un visu laiku ieturot tādu leņķi, lai pārvarētu gaisa slāņus pakāpeniski, vērotāji pamanīja zaļas joslas un nelielu jūru vai milzīgu ezeru pēdas, kas liecināja, ka Limbo, lai gan izdedzināta, tomēr nav pilnīgi mirusi.
Viņiem turpinot ceļu, dienu nomainīja nakts, un pēc tam atkal uzausa diena. Saskaņā ar stingrajiem norādījumiem par nosēšanos uz parastas «primitīvas» planētas viņiem vajadzēja mēģināt atrast tuksnesīgu vietu, lai pēc tam izlūkotu apkārtni ar fliteru un slepus uzzinātu kaut ko par iedzīvotājiem, iekams stāties ar tiem sakaros. Bet uz Limbo nebija saprātīgu būtņu, tāpēc viņi varēja izvēlēties kuģa nosēdināšanai pēc iespējas piemērotāku vietu.
Vilkokss, pamatojoties uz saviem aprēķiniem, bija izvadījis kuģi cauri hipertelpai, bet to nosēdināt pēc tam, kad būs izvēlēta pienācīga vieta, bija Dželiko uzdevums. Viņš manevrēja, nolēmis nolaisties izdegušās teritorijas pašā malā, netālu 110 postījumu neskartās platības.
Tā bija grūta nosēšanās, ko nevarēja salīdzināt ar piezemēšanos līdzenā laukumā ar radara palīdzību, ko varēja veikt jebkurš iesācējs. Taču «Karalienei» tā nebija pirmā reize, un Dželiko uzmanīgi vadīja to lejup, regulējot uguns strūklas, līdz kuģis nosēdās ar troksni, kas šajos apstākļos vēl nebija nekāds skaļais.
— Piezemējos! — mikrofonā paklusi atskanēja pilota balss.
— Kārtībā! — no mašintelpas atsaucās Stocs.
— Režīms — kā parasti uz planētas! — Dželiko balss atguva skaļumu.
Deins atsprādzējās un devās uz Van Raika kabīni saņemt norādījumus. Bet, tikko sasniedzis durvis, viņš saskrējās ar doktoru Riču.
— Kad jūs varēsiet izkraut mūsu mantas? — apjautājās arheologs.
Van Raiks vēl nebija paspējis atsprādzēties. Viņš pārsteigts pacēla galvu.
— Jūs gribat, lai mēs tās izkraujam tūlīt?
— Protams. Tikko jūs noņemsiet 110 lūkām plombas …
Kravas uzraugs uzlika formas cepuri.
— Ne tik strauji, doktor. Mēs esam uz nepazīstamas planētas.
• — Bet te nav mežoņu. Un Inspicēšanas dienests atzinis planētu par piemērotu pētīšanai. — Doktora nepacietība draudēja pāriet atklātā uzbudinājumā. Šķita, ka visu šo kosmosā pavadīto laiku viņš tā sa- ilgojics sākt strādāt uz Limbo, ka tagad baidās zaudēt kaut sekundi.
— Lēnāk, doktor, — rāmi atteica kravas uzraugs. — Mēs rīkojamies saskaņā ar kapteiņa norādījumiem. Nav ko riskēt — vienalga, vai Inspicēšanas dienests planētu atzinis par mums derīgu, vai nē. — Viņš ar elkoni nospieda iekšējo sakaru pogu.
— Vadibas sekcija! — atskanēja Tana balss.
— Kravas uzraugs — vadības sekcijai. Ārpusē viss normāli?
— Nav saņemti dati. Paraugu vācējs vēl darbojas.
Doktors Ričs belza ar dūri pa stenderi.
— Paraugu vācējs! — viņš eksplodēja. — Jums ir Inspicēšanas dienesta ieraksts, un jūs vēl noņematies ar paraugu vācēju!
— Mēs pagaidām vēl esam dzīvi, — aizrādīja Van Raiks. — Mūsu darbā var vai nu riskēt, vai neriskēt. Mēs dodam priekšroku pēdējam. — Viņš ieslīga krēslā, un Deins atspiedās pret sienu. Visas pazīmes liecināja, ka izkraušana tik drīz nesāksies.
Doktors Ričs, kas Deinam atgādināja krātiņā ieslodzīto kapteiņa Hubatu — protams, viņš vēl nebija nonācis tik tālu, lai sp]autu uz viņiem —, kaut ko noņurdēja un devās uz kabīni pie saviem ļaudīm.
— Nu, ko, — Van Raiks atlaidās krēslā un uzsita knipi pa ekrānu, — to nevar saukt par patīkamu skatu.
Tālumā bija redzami kalni — zāģveidīgi izrobota pelēcīgi brūnu klinšu grēda, vietām klāta ar sniegu. Kalnu piekājes atgādināja skrandainas bārkstis, ko izvagoja šauras, līkumotas ielejas, kuru ieejās zaļoja bāla, neveselīga izskata augu valsts. Pat saules gaismā šī vieta izskatījās drūma — tādu varētu redzēt murgainā sapnī.