— Nu, labi, — prātīgi aizrādīja Deins, — bet pat ar saviem trim palīgiem viņš taču nevar aizņemt visu planētu. Mēs taču gatavojamies sūtīt izlūkgrupu — kā parasti, vai ne? Un kas gan tevi kavē pašam uziet pirmklasīgas drupas? Es nedomāju, ka Ričs atradis vienīgās drupas uz visas planētas. Un likumos nekur nav teikts, ka mēs nedrīkstam izpētīt tās, kuras mēs atrodam.
Rips staroja.
— Nu gan, draugs, tu mani vareni iepriecināji!
Viņš nolika kinokameru.
— Vismaz, — no gaiteņa atskanēja Kamila rūpīgi izrunātie vārdi, — neviens nevar apvainot dārgo doktoru pienākuma nepildīšanā. Viņš tā aiznesās uz savu darba lauku, it kā kāds grasītos nolaupīt viņam labākos eksponātus. Dārgais doktors taču ir mazliet dīvains, vai nē?
Rips atkārtoti izteica savas aizdomas.
— Viņš neko nezināja par Dvīņu torņiem…
— Un viņa sarkanmatainais palīgs vadā līdzi as- trogatora skaitļošanas kodu. <— Deins bija ļoti priecīgs, ka var pievienot persbniski iegūtu informāciju, jo vairāk tāpēc, ka arī Kamils bija šeit. Klusums, ar kādu šis paziņojums tika uzņemts, Deinam glaimoja. Bet, kā jau parasti, Ali iedzēla pirmais.
— Un kā šis pārsteidzošais fakts kļuva zināms jums?
Deins nolēma neievērot šo tikko manāmo, bet nepatīkamo uzsvaru uz «jums».
— Viņš nosvieda savu instrumentu somu, grāmata izvēlās ārā, un viņš lielā steigā centās to atkal noslēpt.
Rips pastiepa roku un atvēra atvilktni. No turienes viņš izvilka biezu grāmatu ūdensdrošā apvākojumā.
— Vai tu redzēji šādu?
Deins pakratīja galvu.
— Tai bija sarkana apmale — kā tai, kas atrodas uz Vilkoksa galda vadības kabīnē.
Kamils klusu iesvilpās, bet Rips plati iepleta tumšās acis.
— Bet tā taču ir komandsastāva grāmata! — viņš protestēja. — Tāda ir tikai uz kuģa pieņemtam astro- gatoram, un, kad viņš no kuģa aiziet, tā nonāk kapteiņa seifā, līdz ierodas cits astrogators. Saskaņā ar Federācijas likumu uz katra kuģa ir tikai viena šāda grāmata. Kad kuģis tiek norakstīts, grāmatu iznīcina…
Ali sāka smieties.
— Draugs, neesi tik naivs. Kā tad, pēc tavām domām, rīkojas malu mednieki un kontrabandisti? Vai viņi grābj aprēķinus no zila gaisa? Es nebūtu
pārsteigts, uzzinot, ka melnajā tirgū ar šiem skaitļošanas kodiem norit tirgošanās vel labu laiku pēc tam, kad tie it kā tikuši sadedzināti.
Rips tomēr tam nepiekrita.
— Bet viņiem nebūtu jauno datu — tos mēs saņemam, ierodoties uz katras planētas. Kā tev šķiet — kāpēc gan Vilkokss dodas uz ostas pārvaldi ar mūsu skaitļošanas kodu katru reizi, kad mēs nosēžamies kādā pasaulē? So grāmatu sūta tieši uz vietējo Inspicēšanas dienesta kantori, lai ierakstītu jaunākos datus. Un tur var uzrādīt tikai oficiāli reģistrētu grāmatu — to viņi var noteikt acumirklī!
— Paklausies, nevainīgais bērniņ, — gari stiepjot vārdus, ierunājās Kamils, — vienmēr atradīsies kāda gaiša galva — vai pat vairākas —, kas nepagurstot strādās dienu un nakti, lai izgudrotu, kā apiet jebkuru Federācijas izdoto likumu. Es nevaru pateikt, kā viņi to dara, bet esmu gatavs likt ķīlā visu, ko esmu ieguldījis šajā riskantajā pasākumā, ka tā tas notiek. Ja Torsons ir redzējis šī zeļļa mantās grāmatu ar sarkanu apmali, tad to dara tieši šeit un pašlaik — uz Limbo.
Rips piecēlās.
— Vajadzētu pateikt Stīnam…
— Ko tad? Ka Torsons redzējis kodam līdzīgu grāmatu izkrītam no šā rakņātāja personiskās bagāžas? Torson, jūs taču to nepacēlāt un neaplūkojāt tuvāk?
Deins bija spiests atzīt, ka to viņš nav darījis. Un viņš jutās vīlies. Kā lai viņš pierāda, ka šim ekspedīcijas dalībniekam tiešām ir aizliegtais komandsa- stāva kods? Un Stīns Vilkokss jau nu bija pēdējais cilvēks uz kuģa, kurš uzņems nopietni ziņas, kas nav pierādītas ar konkrētiem faktiem. Kamēr Deins neturēja šaubīgo grāmatu rokās un nespēja to uzradīt, tikmēr bija maz cerību, ka viņam noticēs.
— Tā kā, — Kamils atkal pievērsās Ripām, — mums jādabū daudz iespaidīgāki pierādījumi, pirms mēs priekšniekiem tēlojam bezbailīgus federālos aģentus vai policistus.
Rips atkal apsēdās — šī argumenta pamatotība viņu bija pārliecinājusi tāpat kā Deinu.
— Bet, — viņš pieķērās kādai uzmundrinošai detaļai Ali iznīcinošajā runā, — tu teici, ka «mums jādabū». Tātad tu tici, ka ar doktoru kaut kas nav kārtībā?
Kamils paraustīja plecus.
— Manuprāt, viņš ir tāds pats blēdis kā Sarkanā tuksneša dejotājs, bet tās ir tikai manas personiskās, slepenās domas, un es turu mēli aiz saviem skaistajiem baltajiem zobiem, kamēr tiešām nevarēšu pārliecināt varas iestādes par to. Pa to laiku nodarbosimies ar savām lietām. Stundas laikā mums jāizlozē fliteru komandu sastāvi.
«Karalienes» nelielajos izlūkfliteros ērti varēja novietoties divi vīri, bet, ja labi saspiedās, tad arī trīs. Tajā pēcpusdienā inženiersekcijas darbinieki abus lidaparātus rūpīgi pārbaudīja, bet Deins pa to laiku bija aizņemts ar ekspedīcijas ekipējuma izkraušanu. Nebija šaubu, ka nākamajā rītā pirmā izlūk- grupa jau ķersies pie darba.
Ne mazākais gaismas stariņš nepāršķēla Limbo nakts drūmo tumsu. «Karalienes» apkalpei zuda jebkāda interese par pilnīgi tukšajiem ekrāniem, kas saistīja viņus ar ārpasauli. Pēc vakariņām notika izloze, kurai bija jānosaka fliteru komandu sastāvi. Kā jau parasti, izlozes pamatā bija «Karalienes» apkalpes trīskāršā struktūra: katrā fliterā vajadzēja būt vienam cilvēkam no inženiersekcijas, vienam no vadības un vienam no Van Raika elastīgās sekcijas.
Ja Deinam dotu brīvu izvēli, viņš būtu gribējis iekļūt vienā komandā ar Ripu. Vēlāk viņš ar rūgtumu nodomāja, ka varbūt tieši šī stiprā vēlēšanās vainojama pie tā, ka bija iznācis gluži otrādi. Izvilcis savu papīra strēmelīti, viņš konstatēja, ka viņa biedri būs Kamils un Tans. Bet kapteinis nomainīja inženieri sakarnieku ar ārstu Tau — Tanam aiz Dželiko vien zināmiem apsvērumiem bija jāpaliek «Karalienē».