Выбрать главу

Vairāk nekā neapmierināts ar šādu iznākumu, Deins devās atpakaļ uz savu veco kabīni. Ziņkāres urdīts, viņš brīdi pārmeklēja šauro noliktavas telpu vājā cerībā atrast kādu mīklainā doktora aizmirstu mantu. Ja tas būtu televīzijas videogrāvējs, viņš kā bezbailīgs jauns varonis atrastu kādus slepenus plā­nus… Bet šī doma lika viņam atcerēties Kamila loģisko situācijas novērtējumu, runājot par nepama­totām aizdomām.

Viņš sāka domāt par Kamilu, mēģinādams izprast, kāpēc gan tik ļoti neieredz inženiera palīgu. Daļēji tur bija vainojama Ali izskatīgā āriene un manieres. Deins vēl bija tajā vecumā, kad cilvēks sabiedrībā jūtas neveikli un neērti; viņš vēl neorientējās situā­cijā — tieši tāpat kā Biroja apmācību laukumā, kur instruktori vienmēr minēja viņu par piemēru, kā ne­vajag izpildīt vingrinājumus. Un, palūkojies nelielajā spogulītī virs sevis pie kabīnes sienas, viņš pie 1 a- bākās gribas nemanīja nekādu ārēju pievilcību. Jā, fiziski Kamils bija viss, bet Deins nebija nekas.

Turklāt kravas uzrauga palīgs nojauta, ka arī pēc prāta asuma Kamils viņu atstāj ēnā. Deins pēc sava temperamenta vairāk atgādināja buldogu — viņš rīkojās lēni, toties droši. Kamils turpretī mēdza pārvietoties tādiem kā sienāža lēcieniem. Turklāt šie lēcieni bija nemaldīgi. Un tas Deinam nepārtraukti bojāja garastāvokli. Viņš Ali tā neienīstu, ja tas laiku pa laikam kļūdītos. Bet līdz šim Kamilām visu laiku pretīgā kārtā bija bijusi taisnība.

Lai gan Psihologs parasti atrada katram piemērotu kuģi un apkalpi, nekad nevarēja prasīt, lai uz kuģa katrā ziņā valdītu savstarpējas simpātijas. Mašīnu spējam bija savas robežas. Deins jau Birojā bija nācis pie slēdziena, ka var labi sadzīvot ar lielāko daļu cilvēku.

Nolēmis, ka nav vērts pašam meklēt nepatikšanas, iekams tās nerodas pašas, Deins likās gulēt. Agri nākamās dienas rītā viņš ar nepacietību gaidīja iz­lūka piedzīvojumus.

Kapteinis Dželiko ņēma vērā doktora Riča vēlē­šanos un nelika izlūkgrupām doties drupu virzienā. Toties abu fliteru komandu uzdevums bija skaidrs. Ja tiktu atrasts kaut kas, kam ir kāds sakars ar Priekštečiem, tad par to jāziņo tieši kapteinim, tur­klāt ne pa radio, lai pārraidi nenopeilētu Riča ļaudis.

Deins piesprādzēja ķiveri ar īsviļņu raidītāju un apjoza izlūka jostu, pie kuras bija piestiprināts tie­vas, bet izturīgas virves ritulis, lukturītis un instru­mentu somiņa. Lai gan ilga prombūtne nebija paredzēta, tomēr bagāžas telpā zem flitera sēdekļa katram gadījumam tika ielikti pārtikas koncentrāti, neliela medikamentu soma, pilnas blašķes un kaste ar «kontakta precēm», lai gan tās, pēc Deina domām, bija gluži liekas.

Ali ieņēma vietu pie nelielā lidaparāta vadības pults, bet Deins un Tau iespiedās šaurajā sēdeklī viņam aiz muguras. Inženiera palīgs nospieda pogu uz paneļa, un, noslēgdams kabīni, viņiem pārslīdēja izliektais vējstikls. Viņi līgani pacēlās no «Karalienes», izlīdzināja augstumu un pagriezās uz ziemeļiem pa Dželiko un Van Raika nosprausto kursu.

Saule jau bija zenītā, tās gaisma ugunīgām šaltīm atstarojās no sastingušo izdedžu upēm izsvilinātajā zemē, atdzīvinot vārgās augu valsts zaļumu kalnu piekājes ielejās. Viņi uzņēma kursu tieši uz ziemeļu grēdu, un Deins iedarbināja kinokameru.

Sasniedzis retos krūmu pudurus, Ali samazināja augstumu un ātrumu, lai viņi varētu aplūkot apkārtni. Bet Deins nemanīja nekādu dzīvības zīmju, nevienu kukaini vai dzīvnieku, un rīta gaisā neredzēja ne­vienas spārnotas būtnes.

Viņi aizlidoja līdz pirmās šaurās ielejas galam, pūlēdamies ieraudzīt kaut ko ievērības cienīgu. Tad Ali pagrieza fliteru pa labi un strauji pacēlās virs zāģveidā izrobotās kailo melno klinšu grēdas, lai uzmeklētu nākamo auglīgās zemes joslu. Un atkal skatienam pavērās tikai reti krūmāji un šur tur iz­mētāti zāles kumšķi.

Toties trešā ieleja jau solīja ko vairāk. Tajā urdzēja neliels strautiņš un augu valsts bija ne vien biezāka, bet arī tumšāka, zaļāka. Deins un Tau gandrīz vien­laikus ieraudzīja lejā kaut ko neparastu un reizē iesaucās:

—   Lejup!

—  Te!

Ali jau bija pārlidojis pari šai vietai, bet tad, sa­mazinājis ātrumu, apmeta loku un devās atpakaļ, ka­mēr abi pārējie, pieplakuši pie vējstikla, pūlējās sa­skatīt savādo pārmaiņu vienmuļajā ainavā.

Tur jau tā bija! Deina uztraukums pieauga, kad viņš saprata, ka nav maldījies. Sis nelielais regulāras formas laukumiņš bija iekultivēts lauks. Bet kāds lauks! Ar oļiem un krūmiem iežogotais laukumiņš nebija lielāks par sešpadsmit kvadrātmetriem.

Taisnās rindās auga nelieli stādi ar dzeltenām pa- paržveida lapām, kas trīsēja un drebēja kā vējā, kaut gan turpat blakus krūmos nemanīja ne vēsmiņas.

Ali divas reizes pārlidoja lauku un vadīja fliteru gar ieleju uz izdedzināto līdzenumu. Lejā aizslīdēja vēl trīs atsevišķi lauki, līdz viņi sasniedza lielāku klajumu, kur ieleja paplašinājās un pletās trīs vai četri lauki vienkop. Tie visi bija iežogoti un šķita rūpīgi kopti. Tomēr nekur nemanīja ne taciņu, ne ēku, nekādu pēdu, kas liecinātu, ka šos augus kāds stādījis un gatavotos novākt ražu.

—   Jā… — mulsuma pilno klusumu pirmais pār­trauca Tau, — varbūt mēs esam sastapušies nevis ar faunas, bet floras civilizāciju …

—   Ja jūs domājat, ka šie burkānveida augi uz­cēluši žogus un pēc tam paši sevi sastādījuši rin­dās… — iesāka Ali, bet Deinam atbilde jau bija gatava. Kā jau cilvēkā, kam darīšana ar kravu, viņā pārāk dziļi bija iesēdusies doma par nepieciešamību būt gatavam uz visu attiecībās ar ārpuszemes rasēm un bez izpētīšanas nenoraidīt nekādu hipotēzi.