— Tā varētu būt dēstu audzētava… pieaugušie īpatņi varbūt iedēstījuši sēklas…
Ali par atbildi nicīgi nosprauslājās. Bet Deins piespieda sevi neizrādīt aizkaitinājumu.
— Vai mēs nevaram nosēsties? Vajadzētu tā kā aplūkot tuvāk… Patālāk no laukiem, — brīdi vēlāk viņš drošības labad piebilda.
— Paklausieties, jūs, sikurntirgotāj, — atcirta Ali. — Es neesmu zaļknābis, nedz arī ķerts…
Deins sev godīgi atzinās, ka ir to pelnījis. Galu galā tas bija viņa pirmais reiss, un Ali bija vairāk pieredzējis. Turpmāk viņš vairs nemēģinās dot padomus no malas. Viņš nebilda ne vārda, kamēr Ali, mezdams lokus, laidās arvien zemāk, turēdams kursu uz kailas klints laukumu krietnu gabalu no strauta un laukiem, ko tas apskaloja.
Tau uzņēma sakarus ar «Karalieni» un paziņoja par atklājumu. Par atbildi viņi saņēma norādījumu uzmanīgi izpētīt ieleju, mēģinot atrast vēl kādas saprātīgas dzīvības pazīmes.
Ārsts aplūkoja klintis, pie kurām viņi bija nosēdušies.
— Varbūt alas … — viņš minēja.
Taču, lai gan viņi bija nogājuši labu gabalu gar augstajām kailo, melno klinšu sienām, nekur nemanīja nevienas alas vai plaisas, kas būtu kaut vai tik dziļa, lai tur varētu patverties tāds radījums kā Sinbads.
— Varbūt viņi paslēpušies, ieraudzīdami fliteru, — piezīmēja Ali. — Un pašlaik no paslēptuves mūs novēro.
Deins apsviedās apkārt un uzmanīgi nopētīja ne vien klinšu sienas, bet arī krūmu pudurus un vietas, kur auga garāka zāle.
— Viņiem jābūt maziem, — viņš pa pusei pie sevis nomurmināja. — Sie lauki ir tik sīciņi.
— Augi, — Tau atgriezās pie sava iemīļotā temata. Bet Deins viņam nepiekrita.
— Līdz šim mums ir bijis kontakts ar astoņām ārpuszemes rasēm, — viņš lēni sacīja. — Sliti ir rāpuļi, arvasi — līdzīgi lokveidīgajiem, fiftoki — rokkāji. No pārējām trīs ķīmiski atšķiras no mums un divas — kanddoīdi un mimsisi — ir kukaiņi. Bet saprātīgi augi…
— … ir pilnīgi iespējami, — pabeidza Tau.
Viņi rūpīgi izpētīja tuvāko lauku. Trīsošie augi
sasniedza apmēram divu pēdu augstumu, tomežģī- nēm līdzīgās lapas atradās nepārtraukta kustībā. Tie bija stādīti, rūpīgi ievērojot intervālus, un starp tiem nemanīja nevienas nezāles vai zāles stiebriņa. Atnācēji no Zemes neredzēja uz to slaidajiem stublājiem ne augļus, ne sēklas, bet noliekušies, lai aplūkotu tuvāk, sajuta stipru, vircotu smaržu.
Ali paostīja gaisu.
— Krustnagliņas… kanēlis? Varbūt te tiek audzētas ārstniecības zāles?
— Kāpēc tieši ārstniecības zāles, bet nevis kas cits? — Deins notupās. Visvairāk viņu pārsteidza tas, ka nekur neredzēja taciņu. Sie miniatūrie lauciņi bija rūpīgi kopti, tomēr tos nesavienoja nekādi celiņi, nekas neliecināja, ka neredzamie dārzkopji nāk šurp kājām. Kājām… Varbūt te slēpās atrisinājums — varbūt tā bija spārnota rase? Viņš pateica savu minējumu abiem pārējiem.
— Kā tad, — Ali, kā parasti, izsmejoši novilka, — sikspārņu bars, kas parādās tikai naktī. Tāpēc jau mūs nesagaida neviena delegācija…
Naksnīgs dzīves veids? Pilnīgi iespējams, Deins domāja. Tādā gadijumā viņiem jāierīko novērošanas punkts un jādežūrē naktī. Bet, ja šo lauku kopēji strādā pilnīgā tumsā, tos būs grūti saskatīt. «Karalienes» Jaudis varēja vienīgi ierīkot novērošanas punktu un papētīt, kas notiks tajās dažās stundās, kas bija atlikušas līdz tumsai, cerībā, ka ielejas iedzīvotāji paslēpušies, viņu klātbūtnes izbiedēti.
Stundas ritēja, un, kaut arī Tau un Deins bija rūpīgi noslēpušies augsto klinšu ēnā, kamēr Ali novietoja fliteru uz kraujas labu gabalu no ielejas, nebija redzams nekas, izņemot trīsošus aromātiskos augus un to ciltsbrāļus strauta krastos.
Lai kāda dzīvība eksistēja uz Limbo, tā acīmredzot bija ierobežota gan daudzumā, gan dažādībā. Bez ievāktajiem ūdens un augu paraugiem Tau noķēra kādu kukaini augsnes krāsā, kas atgādināja Zemes vaboli, un ieslodzīja to nelielā kārbiņā, lai nogādātu «Karalienē» un vēlāk izpētītu. Stundu vēlāk pār strautu aizspurdza kāds cits kukainis ar platiem, bālganiem spārniem. Bet nekur nemanīja ne putnus, ne rāpuļus, ne citus dzīvniekus.
— Sajā izsvilinātajā pasaulē droši vien saglabājušās tikai pašas zemākās dzīvības formas, — pus- čukstus noteica Tau.
— Bet lauki? — iebilda Deins. Viņš bija pūlējies izdomāt, ar ko lai pievilina noslēpumainos limbiešus, kad viņi parādīsies — ja viņi tiešām eksistē. Tā kā viņam nebija nekāda priekšstata par to dabu, tad stāties ar tiem sakaros bija vesela problēma. Ja nu viņiem ir citāda redze? Tādā gadījumā spilgtajiem nieciņiem, kas bija paredzēti primitīvu rasu pievilināšanai, nebūtu nekādas nozīmes. Un, ja viņu dzirdes diapazons ir citāds nekā cilvēkiem, tad nederēs arī mūzikas kastītes, kas tik lieliski bija izmantotas, lai nodibinātu draudzīgas attiecības ar kanddoīdiem. Viņam radās doma pamēģināt ar augiem. To aromāts, kas trulajai cilvēka ožai bija pārāk spēcīgs, bija vienīgais pavediens, pie kura pieturēties. Panākt kontaktu ar smaržas, stipras smaržas palīdzību — tas varēja izdoties. Viņš uzrunāja Tau:
— Sie augi ir aromātiski. Vai jūsu medikamentu krājumos nav nekā ar līdzīgu smaržu? Manā somā ir smaržīgas Garatolas ziepes, bet tās būs par stiprām …
Tau pasmaidīja.
— Ēsmas problēma, ko? Jā, smarža varbūt viņus pievilinās. Bet zini ko? Es labāk pameklētu Muras noliktavā, nevis medikamentu somā. Paņemtu pa šķipsnai garšvielu …
Deins atspiedās ar muguru pret klinti. Kā gan viņam tas nebija ienācis prātā! Uzturā lietojamās garšvielas — protams, Muram virtuvē varēja atrasties kaut kas tāds, kas pievilktu būtnes, kuras stādījušas šos augus ar mežģīņveida lapām. Bet tādā gadījumā bija jādodas atpakaļ 112 «Karalieni», lai palūkotos…