— Tā, tā, Vikingam kuģīša kā nav, tā nav? Droši vien nav tik vienkārši atrast tādu, kas būtu piemērots tavām retajām dotībām, veco zēn …
«Varbūt tiešām tā ir?» Deins nodomāja. Varbūt - ostā pnofcia uz kura nepieciešams cilvēks
SIgaMas p'l -ztna ' f felftllo ve.l a
ar viņa specialitāti. Vai tas nozīmēja, ka viņam jāpaliek šeit un jāgaida, līdz tāds kuģis ieraļdīsies?
Šķita, ka Arturs lasa viņa domas. Sendsa triumfējošo smaidu nomainīja nicīgs smīns.
— Ko es jums teicu? — viņš iesaucās. — Vikings nepazīst īstos cilvēkus. Vai tu neatnesīsi savu somu un neapmetīsies kaut kur tepat, līdz Psihologs sabruks pīšļos un dos tev atbildi?
Ilenlefs bija kļuvis nepacietīgs. Viņa pašpārliecinātība bija padarījusi viņu neatkarīgu, un viņš pat iedrošinājās uzrunāt Arturu.
— Es esmu izbadējies, — viņš paziņoja. — Ieturēsimies un pēc tam uzmeklēsim savus kuģus…
Arturs pakratīja galvu.
— Mazliet pagaidi. Es gribu redzēt, vai Vikings atradīs sev piemērotu kuģi — ja vien ostā tāds vispār ir…
Deins izlikās, kā jau viņš to vairākkārt bija darījis, ka nekas sevišķs nav noticis un Arturs ar saviem drauģeļiem viņam ir gluži vienaldzīgi. Varbūt mašīna nemaz nedarbojās, vai arī viņa žetons noklīdis kaut kur tās noslēpumainajā mehānismā? Viņš būtu devies meklēt palīdzību, ja Arturs nebūtu šeit un nevērotu viņu ar šo kaitinošo jautrību.
Henlefs grasījās aiziet, un Rikijs jau bija pie durvīm, it kā viņu norīkojums uz visiem laikiem būtu padarījis par kaut ko zemāku, kad gongs atskanēja ceturto reizi. Ar ātrumu, kādu nejaušs vērotājs no viņa nebūtu gaidījis, Deins metās uz priekšu. Viņa roka pašāvās zem Artura pirkstiem un satvēra žetonu, iekams vēl to paspēja sagrābt zemiskais laimes luteklis.
Deins acumirklī aptvēra, ka uz žetona nav spožās līnijas — kompānijas simbola. Vai tiešām… vai tiešām viņam lemts Rikija neapskaužamais liktenis — nīkt kādā planētu sistēma?
Bet ļnē — tur tomēr bija zvaigznīte, kas viņam nodrošināja Galaktiku, un blakus kuģa nosaukums… lai gan ne kompānijas kuģa, tomēr zvaigžņu kuģa — «Saules karaliene». Pagāja labs bridis, iekams Deins apjēdza, ko tas nozīmē, lai gan viņš nekad nebija uzskatījis sevi par neattapīgu.
Tikai kuģa nosaukums — tātad brīvais tirgonis! Viens no klejojošajiem kosmosa izlūkiem, kas kreisēja pa takām, kuras bija pārāk bīstamas, pārāk jaunas un pārāk reti solīja drīzus ienākumus, lai ieinteresētu kompānijas. Tiesa, arī šie kuģi ietilpa Tirdzniecības flotē, un iesācēji tur saskatīja sava veida romantiku. Bet Deinam sažņaudzās sirds. Godkārīgam cilvēkam brīvā tirdzniecība personificēja gandrīz vai strupceļu. Pat pasniedzēji Birojā lekcijās bija centušies sniegt stflftlentiem par šo jautājumu tikai pašas nepieciešamākās ziņas. Brīvā tirdzniecība pārāk bieži nozīmēja rotaļu ar nāvi un dažādām sērgām, cīņu ar naidīgām, svešām rasēm. Tur varēja zaudēt ne vien ienākumus un kuģi, bet arī dzīvību. Brīvos tirgoņus Dienestā vērtēja viszemāk. Tiešām, pat par Rikija norīkojumu jebkurš absolvents priecātos vairāk nekā par šo!
Negaidot Artura roka pastiepās Deinam par plecu un satvēra žetonu. Tūlīt arī sekoja Deina apkaunojošās neveiksmes novērtējums.
— Brīvais tirgonis!
Deinam šķita, ka Sendss kliedz tikpat skaļi kā televīzijas diktors.
Rikijs apstājās durvīs un pagriezās pret Deinu. Ilenlefs ieķiķinājās, bet Arturs sāka smieties.
— Tad redz kāds tu esi, veco zēn! Tu būsi kosmosa vikings… zvaigžņu taku Kolumbs… tālu ceļu klaidonis! Vai tu proti apieties ar blasteru, draugs? Un vai tev nebūtu labāk iet atsvaidzināt savas zināšanas par kontaktu nodibināšanu ar ārpuszemes ciltīm? Tu taču zini, ka brīvajiem tirgoņiem visai reti iznāk
saskare ar civilizāciju. — Viņš pagriezās pret abiem pārējiem. — Ejam, zēni! Sarīkosim Vikingam lepnas vakariņas — viņam lāču tagad visu mūžu, bez šaubām, būs jāpārtiek no koncentrātiem. — Arturs satvēra Dcinu aiz rokas. Lai gan atbrīvoties nebūtu grūti, viņš saprata, ka labāk saglabāt godu un pašcieņu, tāpēc gāja līdzi, apspiezdams niknumu.
Lai gan brīvos tirgoņus Dienestā nevērtēja augstu un tikai nedaudzi no viņiem dižojās lielajās ostās līdzīgi kompāniju darbiniekiem, tomēr arī nomalēs bija sakrāts ne mazums mantas un neviens nevarēja apgalvot, ka brīvie tirgoņi ir no tiem, kas dzīvē pazustu. Artura izturēšanās saniknoja Deinu, un viņš ar sev raksturīgo iedzimto stūrgalvību centās savā nākotnē saskatīt labo. Izlasījis norīkojumu, viņš pirmajā brīdi bija juties pavisam nomākts, bet tagcid garastāvoklis atkal uzlabojās.
Tirdzniecības flotē nebija stingra iedalījuma kastās, darbinieki atšķīrās nevis pēc ranga, bet pēc darba devēja. Ostas lielā ēdamzāle bija atvērta jebkuram, kas vien valkāja aktīvā dienesta formas tērpu. Vairumam kompāniju te bija pastāvīgas telpas, kur to kalpotāji norēķinājās ar taloniem. Turpretī caurbraucēji un jaunpieņemtie, kuri vēl nebija ieskaitīti savu kuģu apkalpēs, aizņēma galdiņus tuvāk durvīm.
Deins pirmais apsēdās pie brīva galdiņa un nospieda kontrolpogu. Par vakariņām maksās viņš, brīvais tirgonis, kaut arī šis žests maksātu lielāko daļu viņa ietaupījumu. Deins netaisījās apēst ne kumosa, par ko būtu maksājis Arturs.
Uzgriezuši uz diska pasūtījumus, viņi varēja kādu brīdi palūkoties apkārt. No tuvējā galdiņa piecēlās vīrietis ar inženiera sakarnieka nozīmi, kurā bija attēlots zibens. Atstājis savus divus galda biedrus vienmērīgi košļājam, viņš devās uz izeju. Vīrietim bija austrumnieciski vaibsti, bet platās krūtis liecināja, ka viņš ir otras vai trešās paaudzes marsiešu kolonists.