Pārējie divi bija palīgi. Vienam no viņiefn formas tērpu rotāja astrogatora palīga zīmotnes, otrajam — inženiera zobratiņš. Tieši šis otrais arī piesaistija Deina uzmanību.
Kravas uzrauga palīgs nodomāja, ka vēl nekad līdz šim nav redzējis tik izaicinoši glītu seju. Cietie melnie mati, kas ietvēra labi veidotos, kosmiskā iedeguma klātos vaibstus, bija īsi apcirpti, tomēr varēja redzēt, ka tie cirtojas. Tumšās acis sedza smagi plakstiņi, un vīrietim pārāk jutekliskās lūpas bija iz- iiekušās ciniskā smaidā. Tas bija tipisks televīzijas varonis kosmonauts, un Deinam viņš nepatika jau 110 pumā acu uzmetiena.
"Toties skaistuļa biedrs bija rupji veidots, tikpat kā granītā cirsts. Viņa dabiski brūnā āda vairs nespēja kļūt tumšāka, jo viņš bija nēģeris. Viņš kaut ko dzīvi stāstīja, bet glītais inženieris laiku pa laikam apātiski atbildēja.
Artura dzēlīgā mēle pārtrauca Deina vērojumus.
— «Saules karaliene»! — pēc Deina domām, Arturs to pateica pārāk skaļi. — Brīvais tirgonis. Jā, Viking, tu iepazīsi dzīvi, tik tiešām. Lai nu kā, vismaz aprunāties varēsim, kā nākas, jo konkurents no tevis …
Deins izmocīja kaut ko līdzīgu smaidam.
— Cik cēlsirdīgi no tevis, Sends! Nu man vairs nav ko žēloties — «Intersolara» darbinieks ir ar mieru atzīt manu eksistenci!
Sarunā iejaucās Rikijs.
— Bet tas taču ir bīstami — brīvā tirdzniecība — man šķiet…
Arturs sarauca pieri. Riskantai tirdzniecībai tomēr varēja piemist zināms valdzinājums, un to viņš nevēlējās pieļaut.
— Ak, ne jau visi brīvie tirgoņi ir petnieki vai strādā nomaļajās sistēmās, Rikij. Daudzi regujāri kursē stdrp nabadzīgajām planētām, kur kompānijām nav izdevīgi darboties. Deinam droši vien nāksies klejot turp un" atpakaļ starp divām pilsētelēm zem kupola, un viņš nevarēs pat degunu izbāzt no ska-
13 «Un tieši to tu vēlētos, vai ne?» Deins pie sevis nodomāja. «Tev šķiet, man veicies vairāk, neka tev labpatiktos, Sends?» Un viņš kādu brīdi domaja kāpēc gan Sendsam sagādā tādu prieku viņu izsmiet.
— Jā… — Rikijs ātri piekrita. Bet Deins pamanīja, ka viņa acis turpina skumji vērot nākamo brīvo
Ur —"Lai nu kā — par Tirdzniecības floti! — Arturs ar teatrālu žestu pacēla kausu. — Labu veiksmi «Saules karalienei»! Tev droši vien veiksme noderes, Viking!
Deins atkal jutās sarūgtinats. v .
— Nezinu, Sends… Brīvie tirgoņi ir paveikusi
lielas lietas. Un risks…
— Tur jau tā lieta, vecīt, — risks! Un kauliņi krīt gan tā gan šitā. Uz vienu brīvo tirgoni, kas guvis panākumus, ir simts tādu, kuri nespēj samaksat par stāvvietu lidlaukā. 2ēl gan, ka tu nesagadaji pazīšanos ar šīs pasaules varenajiem! _
Nu Deinam bija diezgan. Viņš atmetas pret krēsla
atzveltni un ielūkojās Arturam tieši acīs
— Es došos turp, kurp mani norīkojis Psihologs,— viņš stingri sacīja. - Visas šīs runas par brīvas tirdzniecības bīstamību nav ne graša vērtas. Paklejosim gadu kosmosā, Sends, un tad tu varēsi runāt…
Arturs iesmējās. ,
— I<ā tad — es gadu «Intersolarā», tu gadu sava
salauztajā silē. Nākamreiz es izmaksāšu pusdienas, Viking tev nepietiks naudas, lai nosegtu rēķinu, — lieku desmit pret vienu, ka tā būs. Bet tagad, — viņš palūkojās pulkstenī, — es vēlos apskatīt «Zvaigžņu skrējēju». Vai kāds no jums nāks līdzi?
Šķita, ka Rikijs un Henlefs ir ar mieru, — vismaz viņi tūlīt piecēlās, lai pievienotos Arturam. Deins palika turpat, lai pabeigtu lieliskās pusdienas, pārliecināts, ka paies ilgs laiks, līdz viņam radīsies izdevība atkal nogaršot kaut ko tādu. Šķiet, viņš bija izturējies ar cieņu, lai gan Sendss viņam bija līdz nāvei apnicis.
Bet ilgi viņš nepalika viens. Kāds apsēdās Rikija krēslā otrpus galdiņam un jautāja:
— Tu uz «Saules karalieni», puis?
Deins ātri pacēla galvu. Vai tas būtu jauns Artura joks? Bet šoreiz viņš savā priekšā ieraudzīja jauno astrogatoru no blakus galdiņa. Ielūkojoties -viņa atklātajā sejā, Deina dusmas mazinājās.
— Tikko saņēmu norīkojumu. — Viņš pasniedza sarunu biedram žetonu.
— Deins Torsons, — nēģeris skaļi izlasīja. — Mani sauc Rips Senons… Riplijs Senons, ja gribi zināt precīzāk. Bet tas, — viņš pamāja televīzijas varonim, — tas ir Ali Kamils. Mēs abi esam no «Karalienes». Tātad tu esi kravas uzrauga palīgs, — viņš pusjautājoši nobeidza.
Deins pamāja un sasveicinājās ar Kamilu, cerēdams, ka nav izrādījis savu neveiklību ne ar balsi, ne izturēšanos. Viņš nosprieda, ka Kamils aplūko viņu atklāti vērtējoši un acīmredzot neuzskata par diez kādu atradumu.
— Mēs tieši esam ceļā uz «Karalieni», varbūt nāksi līdzi? — Ripa balsī skanēja tāda draudzīga vienkāršība, ka Deins tūlīt pat piekrita.
Viņi iesēdās vagoniņā, kas viņus aizvizināja pa lidlauku līdz zvaigžņu kuģu starta ierīcēm, kuras pacēlās tālumā. Pa ceļam Rips visu laiku runāja, un Deinam šis milzis iepatikās arvien vairāk. Senons bija vecāks, droši vien jau pēc gada viņam būs jāsāk strādāt patstāvīgi, un jaunatnācējs ar pateicību tvēra katru informācijas drusku par «Karalieni» un tās apkalpi.
Salīdzinājumā ar lielajiem kompāniju superkuģiem «Saules karaliene» bija nožēlojams punduris. Tās apkalpe sastāvēja no divpadsmit cilvēkiem, un katram bija jāpilda vairāk par vienu pienākumu — uz brīvās tirdzniecības kuģa nebija krasi nodalītas specializācijas.
— Tagad mums jādodas parastā reisā ar kravu uz Naksosu, — Ripa patīkamā balss turpināja. — No turienes, — viņš paraustīja plecus, — kas to lai zina…
— Tikai ne atpakaļ uz Zemi, — strupi noteica Kamils. — Tā kā atvadies no mājām uz ilgu laiku, Torson. Tagad mēs labu laiciņu netrāpīsimies uz šī ceļa. Arī šobrīd mēs esam šeit tikai tāpēc, ka pagadījās sevišķs reiss, bet tā notiek labi ja reizi desmit gados.