Deinam likās, ka Kamils izjūt kaut kādu neizprotamu baudu, sniegdams šo neiepriecinošo informāciju.
Vagoniņš apmeta loku ap pirmo augsto starta ierīci. Tie bija kompāniju kuģi savos privātdokos — to adatām līdzīgās smailes šķita iesniedzamies mākoņos, iekraušana ritēja pilnā sparā, apkārt ņudzēja ļaudis. Deins nespēja atraut skatienu no šiem gigantiem, tomēr nepagrieza galvu, kad vagoniņš nogriezās pa kreisi un tuvojās citai starta ierīču rindai, kur kuģu bija mazāk — kāds pusducis nelielu brīvo tirgoņu, kas gaidīja startu. Deins nez kāpēc nejutās pārsteigts, kad viņi piebrauca pie trapa, kas veda uz pašu noplukušāko no tiem.
Bet Ripa balsī jautas mīlestība un neviltots lepnums, kad viņš paziņoja:
— Te viņa ir, draugs, labākais tirdzniecības kuģis zvaigžņu trasēs. Viņa ir īsta lēdija, mūsu «Karaliene»!
2. PASAUĻU IZPāRDOšANA
Deins iegāja kravas uzrauga dienesta kabīnē. Cilvēks, kas tur sēdēja mikrofilmu kasešu un dažādas pieredzējušam tirgotājam nepieciešamas aparatūras ielenkumā, nepavisam neatbilda viņa priekšstatam. Pasniedzēji, kas lasīja lekcijas Birojā, bija gludi sasukājušies, labi ģērbti un ar savu ārieni maz atšķiras no veiksmīgiem Zemes ierēdņiem. Dažiem no viņiem, šķiet, vispār nebija nekā kopīga ar kosmosu.
Turpretī par Dž. Van Raika piederību Dienestam liecināja ne tikai formas tērps. Tas bija cilvēks ar plāniem, gandrīz baltiem matiem un drīzāk sarkanu nekā iedegušu seju. Turklāt viņš bija liela auguma — tiesa, ne resns, bet ražens, un aizpildīja katru sava mīkstā krēsla collu. Viņš vēroja Deinu ar miegainu vienaldzību; tikpat miegaini un vienaldzīgi Deina blenza liels svītrains runcis, kas zvilnēja uz nelielā galda, aizņemdams turpat vai trešo daļu no tā.
Deins sveicināja.
— Kravas uzrauga palīgs Torsons ieradies uz kuģa, ser! — viņš enerģiski noskaldīja, kā bija mācīts Birojā, un nolika uz galda žetonu. Bet viņa jaunais priekšnieks pat nepakustējās.
— Torsons… — nodunēja dobjš bass, kas šķita nākam nevis no platajām krūtīm, bet no dziļas mucas pašām dzīlēm. — Pirmais reiss?
— Ja, ser.
Runcis piemiedza aci un nožāvājās, bet Van Raiks joprojām vērās Deinā ar vērtējošu skatienu. Un tad …
— Labāk paziņojiet par savu ierašanos kapteinim un pierakstieties.
Tas arī bija viss. Nedaudz samulsis, Deins kāpa augšā uz vadības sekciju. Šaurajā gaitenī viņš piespiedās pie sienas, lai palaistu garām kādu virsnieku, kas steidzīgā soli nāca viņam no muguras. Tas bija tas pats inženieris sakarnieks, kurš bija pusdienojis kopā ar Ripu un Kamilu.
— Jauniņais? — tas bija vienīgais vārds, ko viņš izmeta līdzīgi impulsam sakaru aparatūrā.
— Jā, ser. Man jāpierakstās …
— Kapteiņa kabīne klāju augstāk, — un sakarnieks nozuda.
Deins nesteidzīgi sekoja viņam. Tiesa, «Karaliene» nebija nekāds kosmosa ceļu gigants, un tai, bez šaubām, trūka tā komforta un lieliskās apdares, ar kādu lepojās kompāniju kuģi. Bet Deins, pat iesācējs būdams, uzreiz pamanīja, kāda kārtība valda kuģa iekšienē. Lai gan «Karalienes» ārējais apvalks bija nodeldēts un tā izskatījās nožēlojama un noplukuši, iekšpusē viss spīdēja un laistījās — varēja redzēt, ka kuģis atrodas īstajās rokās. Deins sasniedza nākamo klāju un pieklauvēja pie pusatvērtajām durvīm. Pikta balss aicināja ienākt.
Pirmajā brīdī Deins apstulba — viņam likās, ka viņš nokļuvis Teraportas kosmozooloģiskajā dārzā. Šaurās kabīnes sienas 110 vienas vietas klāja attēli — bet kādi! Tur bija redzami ārpuszemes dzīvnieki, kurus viņš bij.a redzējis, un tādi, par kuriem tikai dzirdējis, juku jukām ar tādiem, ko, šķiet, varēja ieraudzīt tikai visšausmīgākajos murgos. Nelielā krātiņā, kas šūpojās zem griestiem, sēdēja zils radījums, kas varēja būt vienīgi visneiedomājamākais krupja un papagaiļa sajaukums — ja vien eksistēja krupji ar sešām kājām, no kurām divas beidzās ar nagiem. Radījums paliecās uz priekšu, ieķērās ar nagiem krātiņa režģos un aukstasinīgi uzspļāva Deinam.
Pārsteigtais Deins stāvēja kā zemē ieiniets, līdz viņu atsauca īstenībā griezīgs uzkliedzicns:
— Nu, kas par lietu?
Deins ar steigu novērsa skatienu no zilā briesmoņa un palūkojas uz cilvēku, kas sēdēja zem krātiņa. Kapteinim galvā bija formas cepure, zem tās spraucās ārā sirmi mati. Rupjos sejas vaibstus vēl papildi- nāja rēta, kas šķērsoja vaigu, — tāda varēja palikt tikai pēc blastera radīta apdeguma. Kapteiņa skatiens bija tikpat auksts un valdonīgs kā viņa zilā gūstekņa ačeles.
Deins beidzot atguva valodu.
— Kravas uzrauga palīgs Torsons ieradies uz kuģa, ser! — viņš atkal pasniedza žetonu.
Kapteinis Džcliko to nepacietīgi paķēra.
— Pirmais reiss?
Deinam vēlreiz bija jāatbild apstiprinoši. Viņš sa- drūmis nodomāja — daudz labāk būtu, ja viņš varētu sacīt «Desmitais!».
Sajā brīdī zilais radījums izgrūda ausis plosošu kliedzienu. Kapteinis atzvēlās krēslā un uzsita ar roku pa krātiņa dibenu. Tā iemītnieks tūlīt apklusa un ņēmās spļaudīties. Tad kapteinis iemeta žetonu kuģa reģistratorā un nospieda pogu. Nu Deinj,varēja uzelpot — tagad tas bija oficiāli nokārtots, viņš bija ieskaitīts apkalpē, un viņu vairs no «Karalienes» nepadzīs.
— Starts astoņpadsmitos nulle nulle, — kapteinis sacīja. — Ejiet, uzmeklējiet savu kabīni.
— Jā, ser, — Deir.s pareizi saprata, ka viņš var būt brīvs, un sveicināja, priecīgs, ka ticis ārā no kapteiņa Dželiko zvērnīcas — kaut arī dzīvs bija tikai viens tās iemītnieks.
Kāpdams lejup uz kravas sekciju, Deins prātoja, no kādas dīvainas pasaules gan nācis šis zilais radījums un kāpēc kapteinis tam tik ļoti pieķēries, ka vadā to līdzi «Karalienē». Pēc viņa domām, šajā būtnē nebija nekā tāda, kas varētu izraisīt simpātijas.