Krava, kas «Karalienei» bija jānogādā uz Naksosu, jau bija iekrauta. Ejot garām tilpnei, Deins redzēja, ka lūkas ir aizplombētas. Tātad šajā ostā viņam dienesta pienākumu vairs nebija. Atlikušo brīvo laiku varēja izmantot, lai iepazītos ar nelielo kabīni, kuru viņam bija ierādījis Rips Senons, un iekravāt skapīti nedaudzās mantas.
Birojā Deinam bija tikai piekaramā gulta un skapītis, tāpēc šī telpa viņam likās ērta un plaša. Kad atskanēja signāls piesprādzēties un sagatavoties startam, viņš jau bija pilnīgi atguvis dzīvesprieku, ko Arturs Sendss viņam bija draudējis atņemt.
Viņi jau atradās kosmosā, kad Deins iepazinās ar pārējiem apkalpes locekļiem. Bez kapteiņa Dželiko vadības sekcijā uzturējās arī Stīns Vilkokss, kalsns skots, nedaudz pāri trīsdesmitiem, kurš pirms pāriešanas uz Tirdzniecības floti bija kalpojis Galaktikas Inspicēšanas dienestā un tagad bija astrogators. Sajā sekcijā ietilpa arī inženieris sakarnieks marsietis Tans Ja un Rips — astrogatora palīgs.
Dzinēju sekcija arī bija tikpat daudz cilvēku. Priekšnieks tur bija Johans Stocs, kluss, jauns vīrietis, kurš acīmredzot neinteresējās ne par ko citu, kā vien par saviem dzinējiem (no skopās informācijas, ko Deins bija saņēmis no Ripa, viņš uzzināja, ka Stocs ir savā ziņā ģeniāls mehāniķis un būtu varējis sameklēt labāku vietu nekā uz novecojušās «Karalienes», bet izšķīries palikt un, pieņemt tās izaicinājumu). Štoca palīgs bija nevainojami ģērbtais, gandrīz vai švītīgais Kamils. Deins drīz saprata, ka «Karaliene» neved pilnu kravu, — tāpēc arī Kamilām pie tāda priekšnieka kā Stocs, neraugoties uz klīrību, izdevās tikt galā ar saviem pienākumiem. Divi pārējie dzinēju sekcijas locekļi veidoja pārsteidzošu kombināciju, kas atgādināja zvaigžņu pāri gigants—punduris.
Karls Kosti bija masīvs, neveikls vīrs, līdzīgs lācim, bet darbā ar dzinējiem izveicīgs un precīzs kā labi noregulēta mehānisma mezgls. Ap viņu burtiski kā muša ap vērsi šaudījās viņa tiešs pretstats — mazais Džespers Vīkss, kura kalsnā seja uz Venēras bija tā izbalējusi, ka pat kosmiskie stari nespēja tai piedot dabisku brūnumu.
Arī Deina kolēģi, kas bija apmetušies uz kravas klāja, bija savdabīga kompānija. Tur bija pats priekšnieks Van Raiks, tik kompetents visās lietās, kam bija kāds sakars ar viņa sekciju, ka varētu aizstāt skaitļojamo mašīnu. Deins pastāvīgi juta godbijību pret viņu — šķita, ka brīvajā tirdzniecībā nav tādu sīkumu, kurus Van Raiks nepārzinātu visā pilnībā, un, ja viņš kādreiz padzirdēja kaut ko jaunu, tad tas uz visiem laikiem nogūlās viņa apbrīnojamajā atmiņas glabātavā. Bet arī Van Raikam bija sava vārīgā viela — viņš pastāvīgi lepojās ar to, ka viņa ciltskoks aizsākas tālā senatnē, kad kuģi vēl peldēja tikai pa vienas planētas ūdeņiem, un ka viņš cēlies no ģimenes, kura nodarbojusies ar tirdzniecību no burinieku laikiem līdz zvaigžņu kuģu ērai.
Diviem pārējiem, kas ietilpa sekcijā, ar kravu bija tikai daļējs sakars. Tie bija ārsts Kreigs Tau un stjuarts Frenks Mura. Tau Deins bija šad tad saticis darba laikā, bet Mura bija tik ļoti pieķēries savai kambīzei un darbam, ka pārējie viņu redzēja reti.
Jaunais kravas uzrauga palīgs vaiga sviedros strādāja nelielajā kravas sekcijas stūrītī, kas viņam bija atvēlēts, lai pārbaudītu dokumentāciju. Van Raiks nereti viņu neoficiāli, tomēr nesaudzīgi pārbaudīja, un Deins ar šausmām pārliecinājās, cik daudz viņa zinašanās vēl ir baltu plankumu. Drīz vien viņš vairs tikai kautrīgi brīnījās, kā gan kapteinis Dželiko viņu vispār pieņēmis uz kuģa, piekrītot Psihologa lēmumam. Bija pārāk acīm redzams, ka ar savam ārkārtīgi trūcīgajām zināšanām viņš pašreiz vairāk traucē nekā palīdz.
Starp citu, Van Raiks nebija tikai faktu un skaitļu mašīna, bet arī lielisks stāstnieks, un, kad viņš uzsaka kādu no savām leģendām, visi klausījās kā apburti. Tikai viņš vienīgais prata visos sīkumos attēlot baismīgo leģendu par «Jauno cerību» — kuģi, kas, bāztin piebāzts ar bēgļiem, startējis no Marsa sacelšanās laikā un atkal redzēts tikai pēc gadsimta. «Jauna cerība» pastāvīgi krīt tukšumā, tās priekšgalā deg nelaimi vēstošas mirušas sarkanas ugunis, un glābšanās lūkas ir cieši aizplombētas; neviens nekad nav mēģinājis uz šī kuģa uzkāpt, neviens nav mēģinājis to glābt, jo to redzējuši tikai tie kuģi, kas paši nokļuvuši briesmās. Tāpēc izteiciens «redzēt «Jauno cerību»» kļuvis par nelaimes simbolu.
Cits nostāsts vēstīja par «čukstētājiem», kuru sirēnām līdzīgās balsis dzird kosmonauti, kas pārāk ilgi uzturējušies kosmosā. Par «čukstētājiem» bija radušies daudzi mīti. Van Raiks varēja nosaukt arī cilvēkus — zvaigžņu ceļu pusdievus. Tā, piemēram, viņš pastāstīja par Senfordu Džonsu, pirmo cilvēku, kurš bija uzdrošinājies doties Galaktikā; viņa pazudušais kuģis pēkšņi bija izniris no hipertelpas Sīriusa apkaimē trīssimt gadus pēc tam, kad bija atstājis Zemi, un pilota mūmijā pārvērties ķermenis joprojām sēdējis pie nosarmojušā vadības paneļa. Tagad Senfords Džonss pieņemot uz sava rēgu kuģa «Komija» visus kosmonautus, kuri gājuši bojā, pildot dļļfiesta pienākumus. Jā, Van Raiks savam jaunajam pluīgam par kosmosu pavēstīja daudz ko…
Ceļojums uz Naksosu bija pavisam parasts. Un šī nomaļā pasaule arī pārāk atgādināja Zemi, lai izraisītu ziņkāri. Tomēr atļauju izkāpt uz planētas Deins nedabūja. Van Raiks uzdeva viņam vadīt izkraušanu. Un tagad izrādījās, ka ne velti viņš visas šīs dienas bija studējis kravas dokumentāciju, — atrast tilpnē jebkuru kravu viņam nesagādāja nekādas grūtības.