Van Raiks ar kapteini aizgāja. Turpmākais «Karalienes» reiss bija atkarīgs no viņu abu nojautas un rnākas slēgt darījumus. Neviens brīvo tirgoņu kuģis neuzkavējās ostā ilgāk, nekā bija nepieciešams, lai izkrautu kravu un uzņemtu jaunu.
Nākamās dienas pēcpusdienā Deinam nebija ko darīt. Nedaudz nomākts, viņš kopā ar Kosti slaistījās gar ieejas lūku. Neviens no «Karalienes» ļaudīm nebija aizgājis uz provinces pilsētiņu, kas pletās aiz lidlauka un ko ieskāva koki ar sarkanīgi dzeltenu lapotni, jo kuru katru bridi varēja sākties iekraušana, bet lidostas strādnieki svinēja kaut kādus vietējos svētkus un nestrādāja. Tā Deins un dzinēju mehāniķis vienlaikus ieraudzīja īrēto vagoniņu, kurš ar pilnu ātrumu drāzās šurp pa lidlauku.
Saceldams veselu putekļu mākoni, tas izdarīja pagriezienu un, riteņiem slīdot, nobremzēja pie trapa. Kapteinis Dželiko izlēca no mašīnas un sasniedza lūku, vēl pirms Van Raiks bija paspējis izrausties no savas vietas pie stūres. Kapteinis pagriezās pret Kosti un izmeta:
— Visiem sapulcēties kopkabīnē!
Deins pārlaida skatienu lidlaukam, domādams ieraudzīt vismaz vadu policistu. Abi priekšnieki bija atgriezušies tāda ātrumā, it kā nekavējoties vajadzētu laisties lapās. Bet viņš redzēja tikai savu šefu oa- rastajā cienīgajā solī kāpjam augšup pa trapu. 1m- klāt Van Raiks svilpoja — ka Deins jau bija ievērojTS, tā bija pazīme, ka, pēc viņa domām, viss kārtībā. Lai kādus jaunumus pavēstītu kapteinis, kravas uzraugs tos uzskatīja par labiem.
Dažas minūtes vēlāk Deins iespraucās šaurajā kop- kabīnē un kā jau iesācējs un jaunākais apkalpē palika stāvot pie durvīm. Bija sapulcējies viss kuģa personālsastāvs no Tau līdz mūžīgi iztrūkstošajam Muram, un visu uzmanība bija pievērsta kapteinim Dželiko, kurš sēdēja nelielā galda galā, ar pirkstu galiem glaudīdams veco apdeguma rētu uz vaiga.
— Nu, kaptein, kādi dārgumi mums šoreiz trāpījušies? — Stīns Vilkokss uzdeva jautājumu, kas bija uz mēles visiem klātesošajiem.
— Inspicēšanas dienesta ūtrupe! — izšāva Dželiko, it kā nevarētu vairs ilgāk izturēt.
Kāds iesvilpās, kāds cits noelsās. Deins mirkšķināja acis — viņš vēl bija pārāk zaļš, lai uzreiz saprastu lietas būtību. Bet, kad paziņojuma jēga nonāca līdz viņa apziņai, viņu pārņēma drudžains satraukums. Inspicēšanas dienesta ūtrupe — brīvajam tirgonim to gadās pieredzēt varbūt reizi mūžā. Un tieši šādās ūtrupēs var iegūt bagātību.
— Kas ies uz pilsētu? — mehāniķis Stocs, piemiedzis acis, gandrīz apsūdzoši vērās kapteinī.
Dželiko paraustīja plecus.
— Tie paši, kas vienmēr. Bet mēs esam veikuši garu ceļu, un vairāksolīšanā tiek pārdotas četras D klases planētas…
Deins ātri novērtēja situāciju. Kompānijas automātiski izķers A un B klases planētas, bet par C klasi notiks cīņa. Toties četras jaunatklātās D klases planētas… Federālās cenas par tirdzniecību ar šādām planētam brīvajiem tirgoņiem bija pa kabatai. Bet vaip«Karaliene» spēs piedalīties vairāksolīšanā? Pilnīgs monopols tirdzniecībā ar jaunatklātu pasauli uz
pieciem vai desmit gadiem nodrošinātu viņiem visiem labklājību — ja vien paveiktos.
— Cik mums ir seifā? — Tau jautāja Van Raikam.
— Kad mēs saņemsim čeku par pēdējo kravu un samaksāsim par stāvvietu ostā, tad… Bet kā ar pārtiku, Frenk?
Varēja redzēt, ka mazais kalsnais stjuarts galvā izdara aprēķinus.
— Vajadzīgs apmēram tūkstotis, lai atjaunotu krājumus, — tad pietiks… ja vien negadīsies reiss uz pašu nomali…
— Labi, Van, — sacīja Dželiko, — atskaitiet šo tūkstoti. Cik mēs varam tādā gadījumā solīt?
Kravas uzraugam nevajadzēja meklēties papīros — arī šie skaitļi, tāpat kā daudzi citi, glabājās viņa apbrīnojamajā atmiņā.
— Divdesmit piecus tūkstošus… varbūt vēl simtus sešus varēs sagrabināt.
Iestājās klusums. Neviens Inspicēšanas dienesta ūtrupnieks, protams, nepiekritīs šādai summai.
Tad ierunājās Vilkokss.
— Kāpēc ūtrupe notiek šeit? Naksosa taču nav administratīvais centrs.
«Tiešām dīvaini,» nodomāja Deins. Viņš nekad agrāk nebija dzirdējis, ka ūtrupe notiktu uz kādas planētas, kura nebūtu vismaz sektora centrs.
— Pārāk ilgi aizkavējies Inspicēšanas dienesta kuģis «Rimbolds», — apātiski atteica Dželiko. — Visiem kuģiem dota pavēle pārtraukt reisus un doties kosmosā to meklēt. Sis kuģis — «Grizvolds» — devās uz tuvāko planētu, lai sarīkotu ūtrupi. No likumības viedokļa viss kārtībā …
Van Raika resnie pirksti bungoja pa galda virsmu.
— Ieradušies kompāniju aģenti. Bet brīvo tirgoņu ostā bez mums ir vēl tikai divi. Ja līdz pulksten sešpadsmitiem neieradīsies vēl kuģi no citām planētām, šīs četras pasaules būs jāsadala starp mums trim. Kompānijas D klases planētas neinteresē — to aģentiem ir doti norādījumi vairāksolīšanā par tām nepiedalīties.
— Paklausieties, ser, — ierunājās Rips. — Sie divdesmit pieci tūkstoši… Vai tajos ietilpst arī mūsu algas?
Kad Van Raiks pakratīja galvu, Deins pēkšņi apjauta, kāds priekšlikums Ripām padomā. Brīdi viņš jutās aizvainots. Prasīt, lai viņš liek uz spēles samaksu par veselu reisu — un viņš bija pārliecināts, ka tieši tā arī būs —, taču bija gatavais neprāts! Bet Deins saprata, ka viņam nepietiks drosmes arī balsot pret…
— Un kopā ar algām? — klusi, nepaceļot balsi, vaicāja Tau.
— Apmēram trīsdesmit astoņi tūkstoši…
— Vienalga, pārāk maz Inspicēšanas dienesta ūtrupei, — Vilkokss neslēpa šaubas.
— Gadās tomēr, ka notiek brīnumi, — aizrādīja Tans Ja. — Es uzskatu, ka jāpamēģina. Ja neveiksies, mēs taču nebūsim neko zaudējuši…
Tika vienbalsīgi nolemts, ka «Karalienes» apkalpe pievieno savas algas pamatkapitālam, bet varbūtējie ienākumi tiks sadalīti proporcionāli summai, kādu katrs ieguldījis. Par solītāju vienprātīgi ievēlēja Van Raiku. Tā kā neviens no apkalpes locekļiem nevēlējās palikt malā, kapteinis Dželiko piekrita noīrēt kuģim sargu, un komanda pilnā sastāvā devās izmēģināt laimi.