3. SIVĒNS MAISĀ
Atkal komanda bija sanākusi kopkabīnē — vienīgajā telpā, kas bija pietiekami liela, lai tajā varētu sapulcēties visa apkalpe. Tans Ja uzstādīja uz galda projekcijas aparātu, kamēr kapteinis Dželiko atvēra paketi un izņēma no tās sīciņu kaseti ar filmu. Deins vēlāk sprieda — diez vai kāds no viņiem bija tā īsti dziļi elpojis, kamēr aparāts tika nostiprināts un nostādīts fokusā uz sienu, kas aizvietoja ekrānu.
— Limbo… vienīgā apdzīvojamā no trim planētām dzeltenās zvaigznes sistēmā… — kabīnē monotoni atskanēja kāda garlaikota Inspicēšanas dienesta ierēdņa bezkaislīgā balss.
Uz «Karalienes» sienas parādījās plakans triju pasauļu attēls ar sauli centrā. Dzeltena saule… varbūt uz planētas bija tāds pats klimats kā uz Zemes! Deina garastāvoklis uzlabojās. Varbūt viņiem uzsmaidījusi laime — īsta laime.
— Limbo… — novilka Rips, kas bija iespraucies viņam blakus. — Ai, draugs, tas nav laimīgs nosaukums, tik tiešām nav laimīgs![1]
Bet Deinam tas neko neizteica. Vai gan pusei planētu tirdzniecības trasēs nebija savādi nosaukumi — kāds nu kuro reizi bija ienācis prātā Inspicēšanas dienesta ierēdnim?
— Koordinātes… — balss sāka bērt formulu rindas, kuras Vilkokss ātri pierakstīja. Noteikt kursu uz Limbo bija tieši viņa pienākums.
— Klimats — līdzīgs Zemes mērenās joslas klimatam. Atmosfēra… — un atkal sekoja skaitļi, kas ietilpa Tau kompetencē. Bet Deins saprata tikai to, ka tā ir planēta, uz kuras cilvēks var dzīvot un strādāt.
Attēls uz ekrāna mainījās. Tagad viņi it kā karājās virs Limbo, lūkodamies uz to pa kuģa iluminatoriem. Un šo skatu vismaz viens no viņiem uzņēma ar šausmu izsaucienu.
Nebija nekādu šaubu par to, kas ir šie brūnganpe- lēkie plankumi, kas izkropļoja zemi. So leprai līdzīgo ainu bija radījis karš — tik plaša mēroga un drausmīgs karš, ka neviens Zemes iedzīvotājs nespētu iztēloties to sīkāk.
— Pelnu kaudze! — izgrūda Tau, bet šo saucienu noslāpēja kapteiņa balss.
— Tā ir nejēdzīga krāpšana!
— Pagaidiet! — visam pāri nodārdināja Van Raiks, pastiepdams roku uz projekcijas aparāta pogu. — Papētīsim tuvāk. Nedaudz vairāk uz ziemeļiem, gar šīm deguma rētām…
Lode uz ekrāna sāka tuvoties viņiem, palielinoties apmēros, līdz tās robežas izzuda, it kā viņi gatavotos nosēsties. Sen pagājušā kara atstātā šausmīgā postaža bija acīm redzama — zeme bija izdegusi un pārvērtusies izdedžos, kas varbūt vēl joprojām bija radioaktīvu vielu saindēti. Bet kravas uzraugs nebija maldījies — izsekojot atbaidošajām rētām uz ziemeļiem, viņi ieraudzīja dīvaini zaļu joslu, kas varēja būt vienīgi augu valsts. Van Raiks atviegloti nopūtās.
— Kaut kas tur vēl saglabājies, — viņš noteica ar cerību pieskaņu balsī.
— Nē, — rūgti atcirta Dželiko, — varbūt tur ir tieši tik daudz dzīvības, lai mēs nevarētu paziņot par krāpšanu un saņemt atpakaļ savu naudu.
— Varbūt tās ir Priekšteču celtņu drupas? — nedroši ieminējās Rips, it kā bīdamies tikt izsmiets.
Dželiko paraustīja plecus.
— Mēs neesam muzeja darbinieki, — viņš strupi atteica. — Un kur lai mēs šo lietu kārtojam? Katrā ziņā ārpus Naksosas. Un kā lai mēs no šejienes paceļamies — tagad, kad mums nav ne graša, ko samaksāt par kravas muitas zīmi?
Viņš bija pārliecinoši attēlojis neapskaužamo situāciju. Viņi bija uz desmit gadiem ieguvuši tiesības tirgoties ar planētu, uz kuras acīmredzot tirdzniecība vispār nepastāvēja, — viņi bija par to samaksājuši naudu, kas bija vajadzīga, lai sakomplektētu kravu. Tagad viņi droši vien nevarēs atstāt Naksosu. Kā jau brīvie tirgoņi, viņi bija ielaidušies riskantā pasākumā un cietuši zaudējumu.
Vienīgi kravas uzraugs nelikās nomākts. Viņš joprojām pētīja Limbo attēlu.
— Nenokārsim degunus, — viņš rāmi sacīja. — Inspicēšanas dienests nepārdod pasaules, kuras nav izmantojamas…
— Kompānijām, protams, nē, — p-r.'Aēja Vilkokss. — Bet kas gan ies uzklausīt brīvā ISfgoņa protestu — ja vien tas nav Kouforts?
— Un tomēr es saku, — tajā pašā mierīgajā balsī turpināja Van Raiks, — ka mums jāizpēta mazliet tuvāk…
— Vai tiešām? — Dželiko acis šķīla niknuma dzirkstis. — Jūs gribat, lai mēs dodamies uz turieni un tilkam izmesti uz sēkļa? Sī planēta ir izdedzināta, tātad tā jāizsvītro 110 mūsu sarakstiem. Jūs taču zināt, ka ne uz vienas Priekšteču planētas, kurai ticis uzbrukts, nekad nav saglabājusies dzīvība…
— Uz lielākās daļas no tām tagad ir tikai kailas klintis, — prātīgi sacīja Van Raiks. — Man šķiet, ka Limbo nav tik stipri cietusi. Galu galā — ko mēs zinām par Priekštečiem? Bezgala maz! Viņi bija pazuduši jau simtiem, varbūt pat tūkstošiem gadu pirms tam, kad mēs ielauzāmies kosmosā. Tā bija varena rase, kas pārvaldīja veselas planētu sistēmas, un viņi aizgāja bojā karā, kas aiz sevis atstāja mirušas pasaules un pat mirušas saules. Labi. Bet varbūt Limbo saņēmusi triecienu šī kara pēdējos gados, kad viņu vara jau bija norietā. Es esmu redzējis citas izpostītas pasaules — Hadesu, Helu, Sodomu un Satanu — tās klāj tikai pelni. Uz šīs Limbo vēl ir saglabājusies augu valsts. Un, tā kā šī planēta nav cietusi tik stipri kā citas, es domāju, ka mēs tomēr kaut ko varam iegūt…
«Viņš savu panāks,» pie sevis noteica Deins, vērodams, kā mainās pie galda sēdošo sejas izteiksme. «Varbūt tas tāpēc, ka mēs negribam ticēt tādai neveiksmei un gribam cerēt, ka galu galā tomēr kaut ko gūsim.» Vienīgi kapteinis Dželiko joprojām šķita ietiepīgi nepārliecināms.
— Mēs nedrīkstam riskēt, — viņš atkārtoja, stūrgalvīgi sakniebis lūpas. — Mēs varam apgādāt kuģi ar def'i^lu vienam reisam — vienam reisam. Ja mēs dodam, s uz Limbo un nedabūjam kravu atpakaļceļam, tad, — viņš uzsila ar dūri pa galdu, — jūs zināt, ko tas nozīmēs, — beigas!