Ivans Tiščenko
Satikšanās
sākuma LIKĀS, ka viņš murgo, ka gan citādi šeit, pašā Visuma nomalē, būtu radušies bioloģiskie viļņi?
Viņš pārslēdza kuģa orientēšanās sistēmu uz avārijas režīmu, taču indikators joprojām spītīgi rādīja tik tikko jaušamas bioloģiskā lauka svārstības. Signāli bija tik vāji, ka tos identificēt nevarēja un at-ka tikai gaidīt. ..
Nu vairs nebija šaubu, ka bioloģiskā starojuma avots tuvojas. Uz ekrāna jau varēja saskatīt tā elektromagnētiskās projekcijas zaļgano svītriņu.
Viņš koriģēja lidojuma trajektoriju un nolika kursu tieši uz starojumu.
Kad attālums vēl samazinājās, viņš jutās vīlies. Lai gan kustīgā līkne uz ekrāna nenoliedzami bija saprātīgai būtnei raksturīgā impulsoīda, tā attēloja domas, kas nāca no indivīda ar citādu pasaules uztveri.
Tomēr viņš nolēma noskaidrot, kas gan'. vēl lido šajā nostūrī. Kuģa elektroniskās skaitļošanas mašīnas fundamentālajā atmiņā glabājās neskaitāmi daudzas uzziņas par dažāda veida intelektuālām būtnēm.
Skaitļotāja atbilde, kas gandrīz momentāni parādījās uz ekrāna, viņu ļoti pārsteidza. Viņš ieraudzīja nevis kaut kādu … nē, nevis amēbai līdzīgu domātāju, bet gan . . . cilvēku.
Taču svešajai impulsoldai bija mazliet citāda forma nekā tiem signāliem, ko izstaro cilvēkam līdzīgu būtņu smadzenes. Viņš nolēma apskatīt tās kvadrospoguļsi-metrisko attēlu.
Līkne visās dimensijās izliecās uz otru pusi, un pa ekrānu sāka slīdēt tās projekcija plaknē.
Kā gan viņš to nebija iedomājies uz*' reiz. Iespējams, ka ar to varēs sazināties^ izmantojot spoguļfonogrāfu.
Garastāvoklis uzlabojās. Lai labāk iepazītu savu gaidāmo sarunu biedru, viņš nolēma apskatīt viņa iekšējos orgānus.
Uz ekrāna parādījās ķermeņa attēls rent: gena staros. Visi iekšējie orgāni bija tādi paši kā cilvēkam, taču to izvietojums bija spoguļsimetrisks. Viņam pa muguru pārskrēja auksti, drebuļi.
Kā ikviens saprātīgs cilvēks viņš uzskatīja, ka antimatērija ir teorētiķu un fantastu izdomājums, kas tikai gudrāko profesoru iecietības dēļ iekļuvis kosmoloģijas mācību grāmatās. Bet nu viņam bija jāgroza savi uzskati, jo tie liedza izskaidrot notikušo. Tas nu gan bija klasisks piemērs!
Viņš ieslēdza kursa koriģēšanas dzinējus un pagrieza kuģi pa labi. Bet pēc kāda brīža arī antinavigators mainīja sava lidojuma virzienu tā, lai viņu kursa līnijas krustotos.
Vēl vairākas reizes viņš mainīja kursu par tik daudz grādiem, cik vien bija iespējams, un visu to pašu atkārtoja arī anti-pasaules pārstāvis. So manevru mērķis bija nepārprotams.
Viņš saspringti domāja, iztirzādams visdažādākās turpmākā versijas. Svešā neparastās rīcības cēloņi viņu interesēja daudz vairāk nekā tas, kāda zīme ir atomu kodoliem,viņa ķermenī.
Uz to, ka pēdējā brīdī izdosies izvairīties no sadursmes, vairs nebija ko cerēt. Gravitācijas spēks nenovēršami padarīs savu darāmo. Ja jau svešais nolēmis kādu nogalināt, tas viņam grūtības nesagādās.
Taču bija vēl kāds sīkums, kuram viņš iākumā nebija pievērsis uzmanību: lai arī kā mainījās kuģu trajektorijas, tās vienmēr krustojās noteiktā plaknē.
It kā priekšnojauta ieteica pārbaudīt, cik ilgi svešais apdomā savus agresīvos nodomus un cik ātri orientējas laikā un telpā.
Pēc kārtējā manevra, kad skaitļotājs bija saņēmis visu nepieciešamo informāciju par attālumiem, ātrumiem un laiku, tas deva atbildi ar negatīvu zīmi. Tādējādi izrādījās, ka signāli par atbildes reakciju pienākuši divas reizes ātrāk nekā tādā gadījumā, ja svešais domātu un pieņemtu lēmumus momentāni.
Vienīgais šajā situācijā iespējamais secinājums bija tik neiedomājams un tik neticams, ka viņš nolēma vēlreiz pārbaudīt savus minējumus.
Pieslēdzies impulsogrāfam, viņš ierakstīja savu smadzeņu darbības impulsus. Aprēķinātajā laikā precīzi pienāca bioloģisko viļņu impulsi no turienes. Izrādījās, ka tie ir līdzīgi kā spoguļattēls.
Tagad vairs nebija nekādu šaubu. Viņam pretī lidoja viņa paša attēls. Drīzāk gan nevis attēls, bet viņa otrais «es», kas vienlaikus domāja viņa domas.
Mērinstrumenti dīvainā kārtā bija it kā pierimusi un nekas neliecināja par masas tuvošanos. Iespējams, ka svešais pārvietojās gravitatīvā antilaukā.
Attālums starp abiem kuģiem arvien samazinājās. Likās, ka viņš dodas it kā frontālā triecienā pats pret sevi. Kaut kur priekšā bija neredzama, atspoguļojoša siena, uz kuras sadragātā kosmosa kuģa pēdējam spilgtajam uzliesmojumam lemts pielikt punktu viņa dzīvei.
Bailes rodas vientulībā. Cik gan viegli, lepni un pašapzinīgi var nomirt daudzu tūkstošu cilvēku acu priekšā! Nē, viņam nebija baiļu no nebūtības. Visvairāk viņš baidījās iet bojā nezināms.
Viņš sēdēja pie ekrāna, uz kura jau bija redzamas pretī traucoša kuģa kontūras, viņa paša kuģa siluets, k.is daudzkārtīgajā palielinājumā bija nedaudz izplūdis. Deniņos sāpīgi atbalsojās sirds puksti. Asinīm sakāpjot saspringtajās smadzenēs, galvā dunēja nomācoši zvani. Ai vien pieaugošas bailes sažņaudza sirdi.
Taču drīz vien tas pārgāja. Aizdzinis uzmācīgās domas, viņš atkal valdīja pār sevi, atkal bija aukstasinīgais analītiķis, pār kuru emocijām nav varas.
Ja trīcēsi, paredzamās beigas gaidīdams, ne nāve kļūs mazāk briesmīga, ne arī dzīve — garāka un nozīmīgāka. Katram tikai reizi lemts pārdzīvot nāves atnākšanu. Vai tiešām jālaiž garām šāda izdevība apmierināt ziņkāri un tieksmi pēc nezināmā?