— Tad jūs varat būt pavisam mierīgs, Vurgk. Kaitēkļi pie manis ir, tā sacīt, kā rets muzeja eksponāts — to vispār nav.
— Es jau personiski zinu, taču mans amata pienākums liek man pārliecināties …
— Lūdzu, jūs to varat acumirklī izdarīt. Tikai es teiktu: pirms tam derētu vēl viena glāzīte. Bet šoreiz ko labāku, ar piecām zvaigznītēm. Te man ir pudele, ko es taupu īpašiem gadījumiem. — Bulduris atnesa jaunu pudeli, atkorķēja to un ielēja.
Vurgks atkal aizmirsa savu uniformu.
— Jā, šitā manta ir ko vērts.
Bulduris piemiedza viņam ar aci un nolika pudeli līdzās desām un augstākā labuma cepetim.
— Tad vēl tikai paliktu jautājums par neapmaksātām virsstundām. — Vurgks virpināja ūsu galus.
— Tas vispār nav nekāds jautājums, Vurgk. — Bulduris bija atguvis savu pašapziņu. — Priede — jūs taču viņu pats pazīstat darba laikā turēja demoralizējošas runas un nekā nedarīja, tāpēc viņam vajadzēja strādāt virsstundas. Un par to lai es viņam maksātu astoņdesmit latu? Nē, ne santīma viņš no manis neizspiedis. Es nerunāju par naudu, runa ir par principu! Lūdzu, te būs divdesmit latu. Neliels pabalsts rajona trūkumcietējiem un bāreņiem, izmantojiet to pēc saviem ieskatiem. — Bulduris pabāza salocīto naudaszīmi zem pudeles.
— Es personiski jau sākumā biju pilnīgi pārliecināts, ka visām šīm sūdzībām nav ne mazākā pamata un ka to rakstītāji ir vieni vienīgi skauģi. — Vurgks atpogāja uniformas apkaklīti, lai liktu manīt, ka viņš tagad šeit sēž kā privātpersona. — Bet jūs jau zināt, Bulduri, šņabis ir šņabis un pienākums ir pienākums.
— Es zinu, jūs vienmēr esat bijis apzinīgs ierēdnis. Uz ve- selībām!
— Uz veselībām! Es arī būšu pavisam atklāts. Kad iecirkņa priekšnieks man uzdeva pārbaudīt ziņojumus, es jau uzreiz nodomāju, ka tas nevar būt nekas cits kā ļaunprātīga apmelošana. Pie tāda godavīra, kāds ir Bulduris, es sev teicu, nekas tamlīdzīgs nevar būt.
— Un es nupat teicu savai sievai: mēs varam būt laimīgi, ka mums ir Vurgks. Tas vēl ir no vecā kaluma, cilvēks, ar kuru var runāt kā vīrs ar vīru. Kā tajā dziesmā: «Draugs mans uzticamais, vien nāve izšķirs mūs!»
Bulduris pacēla savu strupo, sardelei līdzīgo pirkstu un sāka negaidīti skaistā basā dziedāt dziesmas pirmo pantu. Ne jau velti viņš vadīja miesnieku biedrības vīru kori.
Vurgks atpogāja uniformas svārku divas nākamās pogas, lai justos gluži kā privātpersona. Cepeti, desas un konjaku viņš sastūķēja savā portfelī, divdesmit lati bāreņiem nozuda viņa naudasmakā.
«
Vovkam beidzot bija izdevies pierunāt Ļovku noklausīties miesnieka un kārtībnieka sarunu. Viņi šķērsoja pagalmu un piezagās pie gaļas veikala sētas ieejas, lai cauri aizrestotajam logam iemestu skatienu tā sauktajā kantorī. Logam pretī sēdēja Vurgks. Viņš turēja rokā limonādes glāzi pilnu ar šņabi. Miesnieks, kā mušas tvarstīdams, vicināja rokas un dziedāja skaistā, zemā balsī kādu latviešu tautasdziesmu. Kārtībnieks urkšķošā balsī rāva līdzi.
Abi zēni uzvedās klusi kā pelītes. Tad Ļovka pačukstēja:
— Mēs tikai tērējam laiku. Atnāksim vēlāk, kad Bulduris būs viens pats.
— Kāpēc vēlāk? — Vovka bija sliktā noskaņojumā. — Vai tev bail no tā stulbā policista?
— Un tev ne? — Ļovka izaicinoši vaicāja. — Tad ieej iekšā, uzsit viņam pa plecu un pasaki, kas tev vajadzīgs.
Vovka jau grasījās dot pienācīgu atbildi, kad miesnieks beidza dziedāt, un aizvēra dziesmu grāmatu, kas gulēja viņam priekšā. Draugi aizturēja elpu. Dziesmu grāmata bija iesieta zaļos mākslīgās ādas vākosl '
— Klausies, Ļovka, tā ir izdevība, — Vovka čukstēja.
— Mums jāpanāk, lai abi izskrien laukā, tad grāmata ir mūsul
— Bet kas viņus piespiedīs skriet laukā?
Vovka ievilka draugu turpat pie mājas kādā kaktā un sāka kaldināt savu plānu.
— Kā būtu, — Vovka klusi sacīja, — ja mēs izsauktu ugunsdzēsējus un brēktu, ka deg? Viņi katrā ziņā mestos pagalmā …
— Tev laikam nav visi mājās, — Ļovkā ierunājās saprāta balss. — Ja uzzinās, ka tie esam bijuši mēs, lai dievs mums žēlīgs.
— Uz dievu tādos gadījumos maz cerību, — Vovka sacīja.
— Bet kā būtu, ja mēs… es zinu, es zinu! — Savas idejas pārņemts, viņš palēcās gaisā un izmeta atsevišķus vārdus:
— Buldura kundzes pinčers … kaķis … slaktiņš … tad viņi noteikti izskries un veikalā paliks tikai pārdevēja, bet mēs, mēs — viens divi, un gatavs!
Kaut arī Ļovka neko nebija sapratis, viņš ar pamatotām bažām vaicāja:
— Vai tas nebūs pārāk bīstami?
— Kur nu, itin nemaz. Atnes žigli veco grozu ar vāku, kas stāv pie atkritumu tvertnes, un tad nāc uz zārcinieka darbnīcu. Es tikmēr noorganizēšu uzbrukumu.
— Uzbrukumu?
— Nepļāpā tik daudz, ej vien, viss skaidrs!
Ļovkam nekas nebija skaidrs, un tomēr viņš aizgāja pēc groza.
Vovka slāja pāri pagalmam uz zārcinieka darbnīcu. Mākslīgi savilktā vienaldzības grimase slēpa ģeniālo plānu, kas bija dzimis viņam galvā.
Lai izmānītu miesnieku Bulduri un kārtībnieku laukā no gaļas veikala, Vovka nolēma izmantot apstākli, ka Buldura kundzei ir mazs, resns, toties jo dusmīgs pinčers, kas cauru dienu snauda miesnieka smalkajā istabā uz dīvāna. Sīs smalkās istabas logs bija uz popa dārza pusi un šajā agrās vasaras dienā stāvēja vaļā. Bez tam Vovkas skatienam nebija paslīdējis garām zārcinieka kaķis, svītrains runcis, kas sauļojās uz dēļu kaudzes.
Zēns apsēdās uz dēļu kaudzes, pie kuras ieradās arī Ļovka ar grozu. Kaķis neveltīja viņiem ne mazāko uzmanību.
— Minka, minka, minka. — Vovka lišķīgi pakasīja viņam kažoku. — Brīnum silti ir saulītē, vai nav tiesa, manu mīļo mincīti?