— Hi, hi, hi, — ķiķināja kāda lupatu uzpircēja. — Varbūt dārgais vīrs ir atklājis, ar ko viņa kundze šorīt tik gari tērzēja.
— Ņaud kā kaķis, laikam dabū brāzienu, — Ļovka vēl piemeta savu pagalīti.
— Bet tas nudien ir kaķis, kas tur piedalās tajā teātrī, — sacīja ogļu un malkas tirgotājs, kas arī bija izlīdis no sava būceņa.
— Kā tad pie Bulduriem varēja gadīties kaķis? — atkal iejaucās Vovka. — Kundzes pinčeram taču atliek tikai sajust kaķa smaku, kad tas uzreiz apčurājas.
— Bet tas patiešām ir kaķis, — sacīja jaunā Zinaīda, kas bija izskrējusi no mājas, lai apskatītu izkārto veļu.
— Ja kundze saņemtu pērienu, viņa nečiepstētu kā tāds kanārijputniņš, — Vovka palika pie sava, pamezdams aci uz skārni. Taču notikumi dzīvoklī vēl nebija nonākuši līdz miesnieka ausīm.
Kad vaukšķēšana, lamāšanās, ķērkšana un kaukšana uzliesmoja ar jaunu sparu, Vovka nolēma rīkoties. Viņš nolēca no dēļu kaudzes un devās uz pagalma vidu. It kā būdams dziļi pārsteigts, viņš iesaucās:
— Bet miesnieka jau nemaz nav dzīvoklī, viņš stāv ar kādu kārtībnieku pie sava skārņa sētas durvīm.
Tad Vovka iedrāzās veikalā, lai paziņotu Buldurim, kas neko nenojauš, par noslēpumainajiem notikumiem viņa dzīvoklī.
— Buldura kungs, jūsu dzīvoklī ir liels tracis, neviens cilvēks nesaprot, kas tur noticis.
— Tracis? — Bulduris savilka uzacis. — Kāds tracis?
— Jūsu cienītā kundze kliedz, un jūsu dārgais papagailis kliedz, un skan tā, it kā tur būtu arī kāds kaķis …
— Kaķis?
— Jā, es arī nezinu. Citi domā, ka jūs sitat savu sievu un tāpēc viņa tā gaudo, bet, tā kā jūs esat te, es domāju: tā nevar būt jūsu sieva.
— Pagaidiet šeit, — Bulduris sacīja kārtībniekam un līdz ar to vienā mirklī iznīcināja visus Vovkas plānus. — Es iešu un paskatīšos, kas tur noticis.
— Varbūt arī kārtībnieka kungam derētu iet līdzi, varbūt jūsu sievai uzbrukuši kramplauži, — Vovka stomījās. Taču ne miesnieks, ne kārtībnieks neveltīja zēnam uzmanību, un viņam neatlika nekas cits kā sekot Buldurim.
— Nolādētie laupītāji, nolādētie laupītāji! — ķērca papagailis.
— Aljau, mjau, šš, šš, šš, — šņāca kaķis.
— Vau, vau! Vau, vau, vau! — vaukšķēja pinčers.
— Palīgā, mans porcelāns! Palīgā, mana servīze! — ķērca kundze.
Vovka, kuram sekoja ogļu tirgotājs, zārcinieks, jaunā Zinaīda un četras citas sievas, steidzās miesniekam pa pēdām. Ļovkam prātīgāk šķita palikt pagalmā, taču Vovku uzveica ziņkāre, kas vilktin vilka atpakaļ uz nozieguma vietu.
Plecīgais miesnieks, sarkans kā vēzis, aizcirta pakaļskrejošo baram degunpriekšā durvis. Vovka, piegrūdis aci pie atslēgas cauruma, ausi pie durvju pildiņa, informēja ziņkārīgos, it kā viņi paši neko nedzirdētu:
— Viņš prasa viņai: «Kas šeit, velns lai parauj, ir noticis?» Viņa ķērc: «Tur, tur traks kaķis, traks kaķis!» Viņš lamājas: «Sasodīts, no kurienes te uzradies šis zvērs?» Viņa kliedz: «Palīdzi taču man, palīdzi taču man, viņš nokodīs mūsu Sar- dziņu, viņš nokodīs mūsu Sardziņu!» Viņš: «Sito resno pin- čeru!» Viņa: «Ak dievs, ak dievs, viņš izdemolēs man visu dzīvokli! Ķer taču viņu, ķer taču viņu, izmet laukā!» Viņš: «Ai, ai! Nolādētais lops, es tev sprandu aplauzīšu.» Viņa: «Nē, nē, nelien zem gultas, mīļais, es tev labāk atnesīšu slotu, citādi tas nezvērs tev izskrāpēs acis.» Viņš: «…» — Vovka aprāvās. — Kāpēc pēkšņi iestājās klusums?
Briesmīgs lāsts no miesnieka mutes pārtrauca klusumu. Un tad sekoja notikumi, kurus Vovka nebūtu varējis pat nosapņot.
Durvis atsprāga vaļā, no dzīvokļa izmetās skārdnieks AlfonsI Viņa seja bija baiļu izķēmota, kā no nāves mukdams, viņš metās pa trepēm lejā, bet miesnieks — ak dievs, ak dievs! — drāzās viņam pakaļ ar garu nazi rokā, un viņa asinīm notašķītais priekšauts — ak dievs, ak dievs! — it kā drebēja asinskārē.
Un kas notika dzīvoklī? Tur ķērca papagailis, tur joprojām skanēja vaukšķieni un šņācieni. Bet miesnieka kundze, kurai sirdī bija radusies nepieciešamība pēcpusdienas kafiju nedzert vienatnē, gaudoja.
Kamēr Bulduris nosodāmā neizpratnē par savas sievas maigajiem dvēseles viļņojumiem drāzās ar nazi rokā pāri pagalmam pakaļ skaistajam Alfonam, Vovka nolēma parūpēties sev par alibi. Viņš ieslīdēja atvērtā dzīvokļa gaitenī un no turienes Buldura kundzes smalkajā istabā. Telpa izskatījās tā, it kā tajā būtu mitinājušies divpadsmit laupītāji. Runcis, kas bija vainīgs pie visām šīm lauskām, no kādas bufetes gatavojās jaunam lēcienam uz pinčeru ar atņirgtajiem zobiem.
Vovka saķēra neganto kaķi un ar enerģisku kustību izsvieda to atkal pa logu liepas zaros.
— Ja pretī aug koks, nekad nedrīkst atstāt logu vaļā, — viņš pamācīja pinkšķošo miesnieka kundzi. — Citādi pie jums dzīvoklī var ielīst ne tikai kaķis, bet dievs zina vēl kas. — Un Vovka tālredzīgi aizvēra logu.
Kaķis joprojām tupēja liepā un dusmīgi nošņācās. Runāt kaķis nemācēja. Un miesnieka kundze? Viņa pat nepratās pašaizliedzīgajam glābējam paldies pateikt. Tādi jau ir cilvēki.
Teātris pagalmā turpinājās.
— Palīgā, palīgā, viņš mani noslepkavos! — drausmu pilnā balsī pavēstīja skaistais Alfons smejošajai pasaulei, kas vēroja viņa skrējienu uz skārdnieku darbnīcu. Miesnieks ar asinīm pielijušām acīm un asinīm notriepto priekšautu lauzās skārdnieku darbnīcas durvīs un asinskāri rēca:
— Es viņam pārgriezīšu rīkli! Es viņu sacirtīšu gabalos!
Kārtībnieks ar visu ierēdņa spēku pūlējās viņu nomierināt.