Выбрать главу

—        Hm, —. kārtībnieks novilka, — un tad tu pie durvīm no­klausījies?

—   Jā.

—   Un Bulduris lamājās ar savu sievu?

—        Es tikai dzirdēju, kā viņš sacīja: «Es to puiku nogalināšu, es viņu sacirtīšu gabalos.»

Kārtībnieks, kurš, tāpat kā Vovka, katru vakaru lasīja lētos romānus par noziedzniekiem, dziļi ievilka elpu.

—   Un kas notika pēc tam?

—   Pēc tam nekas nenotika.

—   Un vēlāk?

—       Vēlāk es nokāpu pagrabā, jo man vajadzēja uznest malku. Kādā no būceņiem es ieraudzīju vārgu gaismiņu.

—        Buldura nodalījumā? Un ko viņš tur darīja? Viņš taču nenesa tik vēlā vakara stundā malku? Nu, runā, es tevi apsar­gāšu, tu vari man pilnīgi uzticēties.

—   Nē … malku viņš nenesa. Viņš … viņš raka lielu bedri.

—   Bedri? Vēlā vakarā, slepus, pustumsā?

—   Jā.

—   Ar lāpstu?

—   Ar lielu lāpstu.

—        Un kāpēc viņš raka to bedri? Vai viņš gribēja kaut ko slepus aprakt?

—   TOC \o "1-3" \h \z Jā.

—   Vai viņam nebija līdzi maiss?

—   Jā.

—   Un tas noteikti nebija parasts maiss?

—   Nē.

—        Vai tam bija kādas īpašas pazīmes? Vai… vai uz tā bija redzamas asinis? — Kārtībnieka fantāzija tagad darbojās ar pilnu jaudu.

—        Asinis es neredzēju, bet… Bulduris ilgi skatījās apkārt bāls kā spoks. Es gandrīz vai paģību aiz bailēm.

Kārtībnieks paraudzījās uz skārņa pusi un piemiedza acis. Vai tad Bulduris nebija ar tuteni meties pakaļ Alfonam? Vai viņš nebija pilnā kaklā rēcis: «Es tev pārgriezīšu rīkli.»? Vai tad visiem nebija zināms, ka Bērzs, Buldura kundzes agrākais mīļākais, kādu nakti bija pazudis bez pēdām, par spīti visiem meklējumiem?

Kārtībnieks nolēma rīkoties. Ja ne par Rīgas prefektu, tad, mazākais, par iecirkņa priekšnieku viņš cerēja kļūt. Tāpēc Vurgks saķēra aiz rokas Vovku, kas visādi centās izrauties, un tēvišķi, tomēr bargi pavēlēja:

—        Ej pirmais uz pagrabu. Es tev neuzkrītoši sekošu. Mēs izmeklēsim nozieguma vietu abi kopā.

Vovka vēl nedaudz pretojās, tad iegāja nama gaitenī, no kurienes trepes veda uz tumšo pagrabu. Mirkli vēlāk viņam se­koja kārtībnieks. Pagāja labs laiks, kamēr viņa acis pierada pie tumsas, kura, kā zināms, ietin visus lielus noziegumus.

—        Kur ir tas pagraba nodalījums? — kārtībnieks pazemināja balsi. — Ved mani!

—        Bez sveces es te neko nevaru saprast, — Vovka čukstēja. — Un, ja nu zemē patiešām kaut kas ir, kāds cilvēka kauls vai… vai zobs, tad mums ir beigas.

—        Kaut arī mēs atrastu veselu žokli pilnu ar zobiem — kas ir beigts, tas nekož.

—        Nekož, ja žoklis ir nonācis zem zemes dabiskā nāvē. Taču, ja tas bez aizlūguma iesviests bedrē, kur tikai žurkas skraida, tad jābūt gatavam uz visādām briesmām.

Kārtībnieks iededza savu lukturi.

—   Tikai drosmi, nekas nenotiks.

—        To jūs sakāt, jo droši vien maz lasāt. Ja jūs būtu lasījis «Miroņgalvu veļas grozā», tad jums vis tā neliktos.

—   «Miroņgalvu»? Es to esmu lasījis.

—        Un jūs vēl runājat, it kā nekā nezinātu. Kur guļ galvas­kauss, kas pāršķelts ar varu, tur spokojas visā apkārtnē.

—        Tu beidz vienreiz! Ar savu pļāpāšanu tu padari cilvēku pilnīgi nervozu. — Kārtībnieks palika stāvam, it kā viņš tā spētu nomierināt nervus. — Kurš ir tas nodalījums?

—   Tas tur. Ejiet pirmais, apgaismojiet ceļu!

—        Ej tu pirmais, — kārtībnieks sacīja, — tu šeit labāk orientējies.

—        Kā tā — es šeit labāk orientējos? Jūs laikam domājat, ka es te katru dienu pastaigājos? — Vovka pretojās.

—   Bet tu taču šeit dzīvo.

—   Bet jums, kā jau policistam, ir pistole un uniforma.

—   Labs ir, iesim plecu pie pleca.

Tā viņi arī izdarīja un nonāca pie Buldura pagraba nodalī­juma. Kārtībnieks pārslidināja sava luktura gaismas staru pār dēļiem, iespīdināja to nodalījumā pa šķirbu, kas bija plaukstas platumā, un atlēca nost.

—   Kas noticis? — Vovka vaicāja.

—   Kāds … kāds vīrieša zābaks.

—   Viņš to noteikti būs novilcis.

—   Blēņas. Kā mironis var novilkt zābaku?

—   Dažkārt tā gadās, par to rakstīts romānu burtnīcā «Pa līķa pēdām». Tur vienu nodūra un ar dunci krūtīs slepus ap­raka. Paiet gadi, neviens neko nenojauš, līdz kāds ceļinieks tajā vietā atrod dunci. Kā duncis varēja cauri divu metru biezam zemes slānim nonākt dienas gaismā, paliek mīkla, bet policijas komisārs …

—        Izbeidz man gvelzt šitās muļķības! — Kārtībnieks paska­tījās visapkārt. — Duncis nav zābaks, un tādas lietas notiek tikai grāmatās. Mēs tagad izlauzīsim vienu dēli un aplūkosim nozieguma vietu tuvāk. — Viņš satvēra kādu no dēļiem, un tas atnāca no šķērskoka vieglāk vaļā, nekā varēja gaidīt. Abi iegāja būcenī.

Vienā stūrī līdzās cērtamajam bluķim stāvēja lāpsta. Uz tās kāta bija redzami brūni plankumi. Zeme bija nesen uzrakta.

—        Mēs… mēs darītu pareizāk, ja šobrīd nekā nedarītu, — Vovka deva padomu. — Tādos gadījumos nedrīkst neko aiztikt pirkstu nospiedumu un visu pārējo pierādījumu dēļ.

—        Mums sākumā jānoskaidro, kas tur ir paslēpts, — kārtīb­nieks sacīja ar pārspīlētu noteiktību. — Ņem lāpstu un roc!

—   Kāpēc es?

—   Vienam jārāda gaisma, un es rādīšu.

—   Es varu tikpat labi rādīt. Dodiet man kabatas bateriju.

—   Tā ir dienesta baterija, es to nedrīkstu izlaist no rokām.

—   Un ma … man ir slima roka, skabarga iedūrusies.

Beidzot kārtībnieks piekāpās. Viņš satvēra lāpstu un sāka