— Tādiem likuma sargiem kā jums vieta tikai tiesas priekšā.
— Un tādiem krāpniekiem kā jums — cietumā.
— Es jūs nogādāšu pārmācības namā.
— Pārmācības namā? Mani? — kārtībnieks iebrēcās. — Jūs, jūs tur nonāksiet.
— Es nelaužos svešu cilvēku pagrabos, es ne, — skaļā balsī atcirta miesnieks.
— Nē, jūs tikai naktīs slepus ļāvāties pats savā pagrabā, lai tur kaut ko apraktu. Sis kauls — kam tas pieder?
— Es varu aprakt savā pagrabā, ko tik gribu.
— Tā, tā — ko tik gribat. Varbūt arī cilvēkus, vīriešu dzimuma, no kuriem jūs aiz zināmiem apsvērumiem vēlaties tikt vaļā?
— Cilvēkus? … — Miesniekam aptrūkās elpas.
— E, redzat, nu jūs zaudējat valodu, ko?
— Jūs … Jūs esat pilns kā mārksl
— Tātad — no kurienes radies šis kauls, es jums tagad jautāju likuma vārdā un kā likuma sargs?
— No kurienes? Kas jums par daļu?
— Vai jūs pazināt tādu Bērzu?
— Kāds sakars kaulam ar Bērzu, jūs, stulbeni uniformā??
— Ar šo pretvalstisko apvainojumu jūs neizsitīsiet mani no sliedēm. Es atkārtoju likuma vārdā: vai jūs pazināt Bērzu?
— Un es atkārtoju: kāda man daļa gar Bērzu?
— Ak neesat par Bērzu nekā dzirdējis, ko? Arī nekā par to, ko šis Bērzs meklēja pie jūsu dārgās sievas? Droši vien abi sēdēja pie rīta kafijas un Bībeles?
— Gar manas ģimenes intīmajām attiecībām nevienam nav nekādas daļas.
— Pēdējo reizi, Bulduri: kam pieder šis kauls? Kā tas gadījies jūsu pagrabā? Atzīstieties taču! Atvieglojiet savu sirdsapziņu, liegties tik un tā vairs nav nozīmes!
— Man jāatzīstas?!
4»
51
— Es neesmu nekāds necilvēks, Bulduri, un varu it labi saprast, ko viens godavīrs un uzticīgs laulātais draugs pārdzīvo
savā sirdī, kad viņš to vien redz kā savas neuzticīgās sievas nemitīgu krāpšanos un nodevību …
— Velns lai parauj, Vurgk, vai jūs esat pie pilna prāta? Kāds tam visam sakars ar šo nolādēto trihīnu cūku, ko es apraku?
— Cūku? … Trihīnu cūku?
— Bet ko citu? Vai man vajadzēja to trihīnu cūku, ko es aiz līdzjūtības biju atpircis kādam nabaga zemniekam, laist cilvēkiem pārdošanā?
— Vai tas ir … cūkas kauls?!
— Bet tas taču redzams pat lellei ar pogas aci!
— Un kāpēc… kāpēc jūs ierušinājāt to cūku pagrabā?
— Kur citur es to būtu ierušinājis? Seit, pagalmā, lai visi mūsu ielas vazaņķi par to uzzinātu?
— Ielejiet man glāzi šņabja, un tad… es saplosīšu šos zeņķus gabalu gabalos.
— Paklau, Vovka, tagad gan bez vārda runas laižamies lapās, — Ļovka pačukstēja. — Ja viņi vēl atklās, ka ari grāmata pazudusi, un tad mūs notvers, viņi patiešām iztaisīs no mums kotletes.
— Man ari šķiet, ka mēs esam ievākuši pietiekami daudz informācijas, — Vovka atbildēja, un šoreiz viņš, lieki nezaudēdams ne mirkli, sekoja Ļovkam.
Zēni drāzās pāri pagalmam pie dēļu kaudzes, kur bija noslēpuši grāmatu. Vovka to izvilka laukā un pabāza zem jakas. Ļovka palūkojās uz gaļas veikalu, tad uz pretējā īres nama gaiteni, caur kuru varēja nokļūt uz ielas. Viņi jau gribēja laisties prom, kad atsprāga vaļā gaļas veikala sētas durvis. Kārtībnieks un miesnieks izsteidzās pagalmā, acīmredzot ar briesmīgo nolūku uzmeklēt abus zēnus.
Kā divas pelītes — klusi un nemanāmi — draugi nozuda aiz dēļu kaudzes.
Doma, ka viņi būtu meklējami tur, abiem vīriem — paldies dievam — neienāca prātā. Viņi devās uz īres namu, kas atradās sētā.
Tieši tikpat strauji, kā attālinājās briesmas, pieauga Vovkas drosme.
— Sitie cilvēku slakteri. Lai tikai viņi parādās!
— Css, — Ļovka aizrādīja, — viņi iegāja gaitenī, bet tagad atkal stāv mājas durvju priekšā.
— Lai viņi stāv mājas durvju priekšā, kas man par daju, — Vovka pavēstīja, taču tik klusi, ka viņa balss bija tik tikko sadzirdama. — Sis stulbenis uniformā man vispār neko nevar padarīt. Ja viņš uzķeras uz tādām muļķībām, tad man ^ atliek tikai pasmieties.
— Nu tad izbāz galvu un pasmejies, — Ļovka dzēlīgi zobojās.
— Un pasmietos arī, tikai negribas, — Vovka atteica. — Pat iecirkņa priekšniekam nav tiesību pērt nevainīgus bērnus, to tev pieklātos zināt.
— Man jā, bet vai viņam tas ir zināms? — Ļovka ar šaubām pačukstēja dzēlīgā balsī. — Es gan labprātāk būtu sen jau gabalā.
— Tas nozīmē — tu būtu gatavs pamest mani nelaimē? Te tiu atkal redzams, ka tu esi zaķapastala un tevī nav cīnītāja <gara.
— Man tavs cīnītāja gars bijis nebijis.
— Klusu, viņi atgriežas, viņi skatās šurp.
— Tagad mums beigas.
Vovka, par spīti savam cīnītāja garam, pieņēma ātru lēmumu:
— Aiziet, iemuksim galdnieka darbnīcā, Romis mūs nekādā ziņā nenodos!
Bez vilcināšanās Vovka aizlīda pa priekšu, Ļovka viņam sekoja. Zārcinieka nemaz nebija darbnīcā. Viņš bija aizgājis pie popa, jo viņam kopā ar garīdznieku bija jāiet pie kādas vecas, nesen mirušas zivju tirgotājas. Viņas dēls un vienīgais mantinieks bija pasūtījis popam pirmās klases dvēseles aizlūgumu un galdniekam augstākā labuma zārku.
Melns un majestātisks, ar bronzas krāsā nokrāsotām lauvas ķepām darbnīcas vidū uz diviem bukiem stāvēja zārks. Draugi, līzdami uz visām četrām, gandrīz vai ieskrēja tajā ar degunu. Un cik ļoti viņi bija apmulsuši, kad ieraudzīja aiz zārka Zvaigznīti! Viņa galdnieka darbnīcā slaucīja kopā zāģu skaidas, ar ko kurināt mazo skārda krāsniņu. Zēni pielēca kājās. Sevišķi apjucis jutās Vovka, kas bija maldīgi iedomājies, ka pielūdzējam vienmēr jānāk pretī savai izredzētajai staltā gaitā. Taču, pirms viņš paguva pateikt ko atbilstošu, Ļovka aizsteidzās viņam priekšā. Viņš paskaidroja, ka Bulduris un kārtībnieks dzinušies viņiem pakaļ un viņiem vajadzējis zibenīgi aizšmaukt-