— Toties mums ir grāmata, un bez tam mēs uzzinājām kaut ko tādu, no kā atkarīga viena cilvēka dzīvība, — Vovka svarīgi paziņoja.
Ļovka piegāja pie aizmugurējām durvīm, kas veda uz popa- dārzu, un paskatījās laukā.
— Ir pēdējais laiks, — viņš mudināja. — Savus noslēpumus,, kas nav nekādi noslēpumi, tu varēsi uzticēt Zvaigznītei vēlāk.. Atdod viņai grāmatu, un taisāmies, ka tiekam.
— Grāmatu es paturēšu pie sevis, kamēr būsim to izmeklējuši. Un bez tam mēs nedrīkstam pamest Zvaigznīti neapsargātu. — Tā kā ārā nekādi soļi nebija dzirdami, Vovkā atkal pamodās varoņa gars. — Es palieku pie viņas, kamēr visas briesmas būs garām.
Meitene nosarka. Vovkas vārdi trāpīja Viņai taisni sirdī.
— Labi, tad manis pēc paliec te kaut vai līdz vakaram, es laižos prom. — Ļovka atvēra aizmugurējās durvis, paskatījies apkārt, izgāja popa dārzā un nozuda aiz krūmiem.
— Vai tas ir kaut kas slikts, ko jūs esat pastrādājuši, lai dabūtu grāmatu? — Zvaigznīte tagad veltīja visu savu uzmanību drosmīgajam apsargātājam.
— Ja viņi mani satvers, mana galva ripos, — Vovka bez ceremonijām paskaidroja, it kā runātu par bikšu pogu.
— Vai jūs sarīkojāt to traci ar kaķi?
— Ja tas būtu vienīgais. Man ir aizdomas, ka Bulduris savā pagrabā aprušinājis vismaz četrus gabalos sacirstus cilvēkus.
— Tas nav iespējams. — Zvaigznīte abām plaukstām aizsedza seju, tik ļoti viņa izbijās.
— Ne tikai iespējams, tas ir tikpat kā pierādīts. Taču runa jau vairs nav par tiem četriem līķiem pagraba trūdos. — Vovka pameta zīmīgu skatienu uz zārku. — Runa ir par kādu, kuram būs beigas, ja tu viņam nepalīdzēsi.
— Es?
— Jā, tu, kaut ari tu smējies, kad es tev stāstīju, kādas jūtas plosa manu sirdi.
— Es par tevi nekad neesmu smējusies.
— Bet tu vismaz izlikies, ka smejies.
— Es nezināju, kāds tu esi patiesībā.
— Ak, Zvaigznīt, ja tu to zinātu!
— Tagad es zinu visu.
— Vai tu vismaz nāksi pie manis ciemos?
— Ciemos?
— Viņi sapūdēs mani cietuma bunkuros, tas man ir nodrošināts.
— Nerunā tā, citādi… citādi es tūliņ raudāšu, tik ]oti bēdīgi man kļūst.
— Zvēri, mazākais, ka tu mani neaizmirsīsi.
— Es tev to zvēru.
— Tagad es varu nomierināties, tagad man nekas vairs nevar atgadīties…
Soļi un balsis, kas atskanēja no popa dārza, lika Vovkam apklust gluži vai pusvārdā. Vienā lēcienā viņš atradās pie durvīm, kas veda uz pagalmu. Taču arī šis ceļš bija viņam aizšķērsots. Pāri pagalmam nāca slakteris un kārtībnieks tieši uz darbnīcu.
Kur Vovka varēja paslēpties? Aiz ēvelsola viņš uzreiz tiktu atrasts. Ar tiem dažiem dēļiem, kas bija atslieti pret sienu, •slēptuvei nepietika. Atlika vienīgi atvērtais zārks …
Jau tā izskats vien lika Vovkam nodrebēt. Pēkšņi iešāvās prātā šaušalīgie stāsti par dzīvi apraktajiem cilvēkiem — un lika vilcināties. Taču ko visu cilvēks nav spējīgs izdarīt vislielākajās briesmās, ja viņam draud vēršu slaktera dūre!
— Dzīvo vesela! — viņš pačukstēja savai izredzētajai, un, kad no pagalma darbnīcā ienāca slakteris un kārtībnieks, bet no dārza — zārcinieks un pops, Vovku viņi te vairs neatrada.
Kad Ķēniņa ielas zēni ar skaudīgu godbijību vēlāk gribēja uzzināt, ko Vovka, zārkā gulēdams, izjutis, viņš pieticīgi paskaidroja:
«Es jutu tikai vienu: mana sirds pilnīgi apstājās, auksti
sviedri pārklāja visu ķermeni, un es pārdzīvoju stundas, kādas- līdz šim nav pārdzīvojis neviens cilvēks.»
Apmēram tā ari bija. Sastindzis aiz bailēm, Vovka dzirdēja Buldura lamāšanos, kas jaucās kopā ar kārtībnieka rūcošo basu, popa čiepstošo falsetu un galdnieka izbrīna pilnajiem izsaucieniem. Tad viņš juta, kā zārks tiek pacelts, iznests laukā un novietots uz ratiem, kuri pēc īsa brīža sāka ripot.
Sastindzis un nekustīgs Vovka gulēja šaurajā, tumšajā kastē; ainas, cita par citu šausmīgākas, zibēja zēna iztēles pilno acu priekšā, viņš domāja, ka no bailēm nosmaks.
— Mīļais dievs, — Vovka izmisumā atcerējās lūgšanas, — ja tu man šo reizīti palīdzēsi, es nekad vairs nemukšu no stundām, nekad vairs nemānīšos, nekad vairs nezagšu popam plūmes! Es katru ritu mazgāšu kaklu, es būšu īsts paraugbērnsf To es tev svēti apsolos, āmen, un tam klāt mans godavārds. — Taču mīļais dievs, likās, viņā nemaz neklausās, un Vovka, arvien lielāku baiļu pārņemts, bija jau gandrīz gatavs ar skaļu palīgāsaucienu izpaust savu klātbūtni, kad viņš pēc ratu pamatīgās kratīšanās saprata, ka tie izbrauc pa vārtiem. Ielas troksnis, kas izlauzās cauri dēļiem, viņu mazliet nomierināja. Un, ja viņi patiešām mani dzīvu aprok, iešāvās viņam prātā, es ar svilpienu došu ziņu kapu uzraugam, kurš noteikti parūpēsies, lai es laikus tiktu izrakts laukā.
Tā bija Vovkas pēdējā doma. Viens ratu ritenis aizķērās aiz ietves malas, zārks sazvārojās, sāka slīdēt un tad ar troksni nogāzās uz bruģa.
Sārtas, zilas un zaļas zvaigznītes lēkāja Vovkam gar acīm, kad viņš beidzot, gulēdams uz ielas, atguvās. Joprojām vēl pa pusei apdullis, viņš gribēja kaut ko sacīt, kad viena no sievietēm uz ielas spalgi iebrēcās. «Mironis ir augšāmcēlies!» viņa iesaucās un metās pa galvu pa kaklu prom. Tas pamudināja ari pārējās sievietes dot kājām ziņu. Pat pops skrēja tā, ka viņa mūka svārku garās stērbeles plīvoja vien. Dažu mirkļu laikā iela bija tukša.
«Mironis» Vovka grīļodamies slējās kājās. Puns baloža olas lielumā greznoja viņa pieri, sāpes galvā joprojām neļāva īsti: aptvert, kas apkārt notiek. Tāpēc Vovka nemanīja, ka, izdzirdis-