— Un kā? — Ļovka vaicāja. — Vai tu domā ielauzties pie visiem pārējiem tāpat kā pie Buldura?
— Kāpēc ne? Kur jācīnās par taisnību, tur ir pieļaujama ari ielaušanās.
— Un ja nu tevi iespundē pārmācības namā? — Zvaigznīte baiļojās.
— Mani nevar tik viegli iespundēt. — Vovkas pašpārliecinātība kāpa uz augšu kā barometrs labā laikā. — Ja mani pieķers, es izlikšos tik dumjš, ka nevienam ne prātā nenāks, ka es daru ko nelikumīgu. Bet tagad man laiks uz mājām. Drīz pārnāks mamma, un, ja es nebūšu mājās, viņa rāsies. Visu pārējo mēs sarunāsim rīt.
Arī Ļovkam bija laiks iet. Zvaigznīte pavadīja abus draugus ārā pagalmā.
— Dzīvo sveika un atceries, ko tu man zvērēji! — Vovka viņai pačukstēja.
— Es to atcerēšos mūžīgi, — Zvaigznīte čukstus atbildēja.
— Ja tev vajadzīga palīdzība, pasaki man, — Ļovka viņu pamudināja. — Man krājkasītē ir pieci lati, es savam tētim uz dzimšanas dienu gribu nopirkt kreklu un kaklasaiti ar zaļiem punktiņiem. Bet, ja tev klātos pavisam slikti, mans tētis iztiktu ari bez kaklasaites ar zaļajiem punktiņiem.
Vovka dzīvoja ar savu māti sētas mājā ceturtajā stāvā. Kāpņu telpā dvakoja ēdienu atliekas un mazmājiņas, pakāpieni bija nodeldēti un lipa no netīrumiem, kāpņu telpas logi bija pa daļai izdauzīti un aiznagloti ar kartonu. Aiz tumšo un mitro dzīvokļu durvīm bija dzirdama lamāšanās, bērnu spiegšana, piedzērušo klaigas. Būdams jauns un dzīvespriecīgs, Vovka vēl spēja šai posta pasaulei skatīties pāri. Viņš svilpoja kādu modes dziesmiņu un steidzās pa trim pakāpieniem uzreiz pa trepēm augšā.
Māte vēl nebija atgriezusies no darba. Bez liekas kavēšanās Vovka sāka gatavot sev un mātei vakariņas. Viņš atnesa no gaiteņa ūdeni, jo visiem stāva dzīvokļiem bija tikai viens krāns un viena izlietne, iededzināja milzu pavardā uguni un uzlika ūdeni tējai. Tad viņš nogrieza maizi, nomizoja dažus sīpolus, atnesa bļodiņu ar biezpienu, otru bļodiņu ar taukiem un smērēja maizītes. Ja māte atgriezās no darba vēlāk, nekā parasts, tad bieži vien bija tik nogurusi, ka negribēja pat uzsmērēt maizes šķēli.
Šodien māte pārnāca tikai pusseptiņos. Viņa bija nostāvējusi turpat desmit stundas pie veļas baļļas un stenēja aiz sāpēm krustos. Vovka steidzās viņai pretī, palīdzēja novilkt mēteli, noāva kurpes un atnesa čības. Kad māte bija iedzērusi malku tējas un apēdusi dažus kumosus maizes, viņa vaicāja Vovkam, ko tad viņš esot pagalmā tādu pastrādājis. Visa māja runājot par traci ar Bulduri un kārtībnieku.
Vovka izlikās, ka ļoti rūpīgi košļā barību. Viņš zināja: māte nekādus piedzīvojumus negrib saprast. Un tomēr viņam nekas cits neatlika kā pilnīgi atklāti izstāstīt šīsdienas notikumus.
Māte klausījās dēla stāstījumā ar bargu seju, taču drīz vien nespēja noslēpt smaidu. Viņa purināja galvu un pielika roku pie pieres.
— Jādomā gan, ka ar tevi viss nav īsti kārtībā, dēls. Tev vienmēr atgadās kaut kas tāds, kas nevienam citam normālam puišelim neatgadās. Kā tas var būt? — viņa vaicāja, vērdamās savā atvasē gluži kā zivī, kas lidotu mākoņos.
Vovka saspringti domāja. Tad viņš sacīja:
— Tas viss tāpēc, ka es vienmēr cīnos par taisnību.
Mātes acīs, lai cik viņa bija nogurusi un savus spēkus izsmēlusi, atkal pazibēja tik tikko manāms smaidiņš. Cik ļoti līdzīgs zēns tomēr bija savam tēvam, šim mīļajam, tomēr mūžīga nemiera un trauksmes dzītajam putnam, kas kuģoja pa Daugavu. Lielā pasaules kara laikā viņam nekas nebija noticis. Kādus gadus vēlāk kuģis, uz kura viņš brauca, uzskrēja virsū mīnai. Ģimene zaudēja savu barotāju un Vovka — tēvu. Virtuvē karājās fotogrāfija, kurā viņš bija redzams matroža formā un drosmīgu un dzīvespriecīgu skatienu vērās pasaulē. Pietika tikai pamest acis uz fotogrāfiju, lai redzētu, no kā Vovkas uzrautais deguns, no kurienes lielās, atkārušās ausis. Dzelmēs sen nogrimušais tēvs turpināja dzīvot savā dēlā, un tas piepildīja māti ar laimes sajūtu, kādu viņa izjuta reti kad. Tāpēc arī- viņa Vovkam daudz ko piedeva. Tāpat kā šovakar, kaut arī bija apņēmusies zēnu neatstāt nesodītu.
Atvieglots Vovka likās savā gultā un drīz vien aizmiga. Viņam bija nepatīkams sapnis. Lai ko ari viņš nedarītu un neteiktu, it visur viņu vajāja Ļovkas «pats esi». Te šos vārdus izrunāja pārlieku milzīgs sniegavīrs, kas rādīja Vovkam garu burkāna degunu, te bezkaunīgs zvirbulis, kas spurdza virs zēna. «Cir, čir, pats esi, čir, čir, pats esi,» tas ķircināja Vovku, kurš metās gluži zaļš aiz dusmām, tomēr nespēja zvirbuli noķert.
Kad Vovka nākamaja rītā, vasarsvētku svetdienā, pamodās,, cauri logam viņu jautri sveicināja saule.
Vovka kategoriski bija pret jebkura veida ziepju izšķiešanu, taču šodien, tā kā māte bija mājās, viņam neizdevās noturēties pie savas pārliecības. Ar cietēja seju viņš padevās maigajai varai: nomazgājās, saķemmēja pinkainos matus un izšķīra celiņu. Pat nagus pirkstiem vajadzēja apgriezt. Nelīdzēja nekādi iebildumi, bija vasarsvētki, un māte gribēja viņu redzēt kārtīgu un tīru. Tad viņam vajadzēja kopā ar mammu rātni paēst brokastis, un pēc tam — ak, visu briesmu lielākās briesmas! — viņa izdomāja kopā ar dēlu iet uz baznīcu. Izmisis Vovka meklēja ieganstus pret šādu gluži vai sodam līdzīgu pārestību, tomēr nekādas atrunas nelīdzēja. Un Vovka atkal bija spiests ķerties pie viltības.
— Ak, es pavisam aizmirsu, šodien priekšpusdienā nāks Malvīne, viņai ar tevi laikam kaut kas runājams.
Malvīne bija laikrakstu iznēsātāja, vienmēr lieliskā noskaņojumā un informēta par visiem jaunumiem, kuru dēļ arī māte labprāt ar viņu pļāpāja. Vovka to zināja.
Ticis ar šo viltību vaļā no iešanas uz baznīcu, Vovka drīkstēja iziet pagalmā. Vispirms gan viņš pieklauvēja pie Malvīnes- durvīm, kura dzīvoja tajā pašā mājā. Zēns veikli ievadīja sarunu par savu māti, kura paplašināto vēnu dēj esot palikusi- mājās un labprāt ar Malvīni papļāpātu. Tas Malvīnei divreiz nebija jāsaka.