Atbalstījies pret kādu trušu būri, zēns prātoja, kas tagad būtu darāms. Vovka palūkojās uz noplukušo sētas māju, kurā viņš dzīvoja, tad viņa skatiens slīdēja uz ielas nama sētas pusi, kur stāvēja miesnieka Buldura ķerra. Plašā, apaļiem bruģak- meņiem klātā pagalma labajā un kreisajā pusē bija redzami vairāki malkas šķūnīši; pazema mūra celtne deva pajumti ogļu tirgotavai un skārdnieka darbnīcai. Zārcinieka Romja darbnīcas priekšā snauduļoja kaķis. Virs darbnīcas jumta slējās dažu koku vainagi; tur pletās popa Sergeja dārzs. Pašā pagalma iedibenē vēl stāvēja agrāko laiku govju kūts. Tajā Zvaigznītes tēvocis, grāmatsējējs Krasts, bija iekārtojis savu darbnīcu.
Pēkšņi Vovka sarāvās, it kā ar basu kāju būtu uzkāpis uz spraudītes. īres nama vārtu ejā parādījās zilacaina meitene ar divām garām, gaišām bizēm. Taču viņa nebija viena! Lovka nesa viņas iepirkumu somu. Grāmatsietuves durvju priekšā zēns atvadījās no meitenes un devās jau uz sava tēva kurpniekdarbnīcu, kad pamanīja Vovku. Vovka bija sakrustojis rokas uz muguras un tik bargu skatienu ieurbās savā nodevīgajā draugā, ka Ļovkam no bailēm pieklātos cauri zemei izkrist. Taču Ļovkam tas pat prātā nenāca. Vislabākajā noskaņojumā viņš droši tuvojās Vovkam, un viņam vēl pietika bezkaunības draugu uzrunāt:
— Šodien nav labs laiks, citādi varētu iet uz Daugavu nopeldēties.
— Peldēties tu vari iet viens, un, ja tu slīksi, es stāvēšu blakus un tikai svilpošu. — Tā kā iznīcinošais skatiens uz Ļovkas nejūtīgo dvēseli nebija atstājis nekādu iespaidu, Vovka tagad, pavērsis acis pret debesīm, viņam pat virsū neskatījās.
— Kas noticis ar tevi? Vai kāvienu esi dabūjis?
— Kāvienu! — Par šādu minējumu Vovka varēja tikai nicīgi nošņākties. — Ar tevi es vispār vairs nerunāju.
— Kas tad noticis? Es taču tev neko neesmu izdarījis?
— Tu esi pavisam nožēlojams objekts, — pavēstīja Vovka, kuram reizēm patika izdaiļot savu runu ar svešvārdiem.
— Un tu? Tev laikam te viss nav kārtībā. — Ļovka pabun- goja pie deniņiem, lai padarītu savus vārdus iespaidīgākus.
— Ja tev šķiet, ka tu viņai kaut ko nozīmē, tad zini — tev galvā ir salmi, šite! — Vovka tāpat pabungoja pie deniņiem.
— Ak tā, — Ļovka beidzot visu saprata, — tu taisies uz raudāšanu tāpēc, ka es nesu Zvaigznītes iepirkumu somu. Neviens man to nav aizliedzis.
— Es tev to aizliedzu.
— Tu man nevari neko aizliegt.
— Ļoti labi varu. Ka kraušu pa degunu!
— Nekā tu nekrausi.
— Un bez tam vēl miltos samalšu.
— Nekā tu neizdarīsi.
— Tūūū!
— Nu, nu, ko tu teiksi?
— Tu esi pretīgs tupeļu lāpītājs.
— Un tu? Slaists, kas to vien zina kā muldēt!
— Tu esi zaķapastala!
— Pats esi zaķapastala.
— Noskūts mērkaķis tu esi.
— Pats esi mērkaķis.
— Tu esi puņķains ķēms!
— Pats esi ķēms.
— Paklausies, Ļovka, ja tu vēlreiz pateiksi «pats esi», mana pacietība būs galā, tu, vecā gramofona plate!
— Pats esi gramofona plate.
Pret aukstasinīgi izteikto «pats esi» Vovka bija bezspēcīgs. Viņš varēja izgudrot pašus skaistākos un atjautīgākos lamuvārdus, Ļovkas «pats esi» atspēlēja tos viņam atpakaļ, kā siena atsit bumbu. Tur varēja līdzēt vien rupja vara. Kurinātāja Jū- tiņa jaunā sieva iztraucēja kareivīgo izskaidrošanos.
— Atkal jau kautiņš? Izbeidziet! — viņa bargi uzsauca abiem ķildniekiem.
— Kauties? Ar šito? Pē!
— Pats — pē.
Nekas nelīdzēja, Vovkam vajadzēja mainīt taktiku. Viņš nospļāvās Ļovkam pie kājām.
— Pat šitik daudz tu viņai neesi vērts.
— Un tu viņai vispār esi tukša vieta, — Ļovka mierīgi atteica.
— Manis pēc viņa var noslīcināties, man vienalga, — Vovka iekaisa dusmās.
— Noslīcināties? — Ļovka nievājoši smīkņāja. — Tevis dēļ viņa neietu pat lietū iesnas saķert.
— … ko viņa vēl gauži nožēlos. Kad es izaugšu liels un, riskēdams ar dzīvību, atvedīšu no Āfrikas ziloņa ilkņus, viņa nedabūs nevienu. Un tu arī ne.
— Ziloņa ilkņus! Tev nudien smadzenēs atkal kaut kas sagriezies.
— Tu jau nemaz nezini, ko es šorīt izdarīju.
— Ko tu varēji izdarīt — čučēji!
— Varbūt tu čučēji. Es atmaskoju piena šķaidītāju Daugavu.
— Tu laikam būsi pa kluso izokšķerējis viņa veikalu?
— Tā tev liekas. Es izdarīju kaut ko tādu, ka Daugavam vajadzēja saukt pēc palīdzības, citādi sievas būtu viņu nolinčo- jušas.
— Vēl pirms ceturtdaļstundas viņš bija sveiks un vesels.
— Sveiks un vesels, bet morāli salauzts, jo kopš šodienas viņš ir pilnīgi izputināts. Tiklīdz Daugava gribēja pārdot atšķaidīto pienu, tajā atskanēja kurkstieni — kvā, kvā —, jo pienā peldēja dučiem varžu.
— Melo.
— Nav nekādas vajadzības. — Vovka sakrustoja rokas pār krūtīm. — Un vispār tu man esi tukša vieta, čūsku vecis, ar kuru es vairs nerunāju.
Tagad Ļovkam bija diezgan. Viņš pameta savu draugu stāvam un devās pāri pagalmam uz tēva darbnīcu.
Vovka vēl kādu brīdi nekustīgi stāvēja savā iespaidīgajā pozā, bet, tā kā neviens nepievērsa uzmanību, viņam k|uva garlaicīgi. Zēns devās uz grāmatsietuvi, lai pavaicātu Zvaigznītes tēvocim, vai viņam nav kāda grāmata, ko palasīt. Ar Zvaigznīti, šo neuzticīgo radījumu, viņš nerunās ne pušplēsta vārda, ne uz viņas pusi neskatīsies. Vovka gribēja viņai pagriezt muguru; Zvaigznītei vajadzēja dvēseles dzijumos nodrebēt.