Kad šī lieta bija nokārtota, Vovka aizdrāzās uz grāmatu sietuvi ciemos pie Zvaigznītes.
Viņa nebija viena. Bija atnākusi viņas krustmāte — enerģiska, taču laipna kundze, kuras vīrs strādāja gumijas fabrikā «Varonis», — un gribēja ņemt Zvaigznīti pie sevis. Vovkam tas šķita vairāk nekā bēdīgi, taču viņš saprata, ka tomēr būtu labāk, ja Zvaigznīte nepaliktu darbnīcā viena. Viņa apsolīja Vovkam, ka nāks, cik bieži vien iespējams, uz Ķēniņa ielu, lai uzzinātu, kā veicas ar naudas meklēšanu.
6S
Zēns pavadīja Zvaigznīti un viņas krustmāti līdz ielas stūrim, tad atgriezās pagalmā.
Bez Ļovkas tur bija vēl pusotra zēna. Viens vesels — Jānis — un viena pusīte — viņa četrgadīgais brālis Kārlītis. 5o zēnu tēvs bija lokomotīvju atslēdznieks. Māte drīz pēc jaunākā dēla dzimšanas bija mirusi, tagad rūpes par viņu bija uzņēmies Jānis. Viņš bija drukns, nosvērts puisis, kurš pretstatā Vovkam ārkārtīgi reti atdarīja muti. Taču, ja viņš kaut ko teica, tad tas bija labi pārdomāts, un, ja viņš kaut ko apsolīja, tad uz to varēja pajauties.
Tuvodamies zēniem, Vovka uzreiz redzēja, ka viņš nav vienīgais vasarsvētku upuris. Arī citi, kas parasti apmierināti delverējās pa pasauli salāpītās biksēs un saplēstos kreklos, šodien bija ietērpti svētdienas uzvalkos. Viņi stāvēja stīvi un neveikli, it kā viņiem būtu jāpiedalās kādā sēru ceremonijā.
Vovka pavēstīja draugiem, ka krustmāte paņēmusi Zvaigznīti pie sevis, tad, Jāņa pamudināts, vēlreiz izstāstīja savus vakardienas varoņdarbus. Viņš tos attēloja cienīgi un solīdi, gluži kā karavadonis spožu kauju. Nekas nebija noticis netīšām, viss bija norisinājies tā, kā viņš to bija apsvēris, plānojis un gribējis. Pat bēgšana četrrāpus uz galdnieka darbnīcu bija notikusi pēc pamatīgas apsvēršanas, un tikai pēc pamatīgas apsvēršanas viņš, Vovka, bija ielīdis zārkā.
Pat mazo Kārlīti stāstījums bija dziļi saviļņojis.
— Kad es izaugšu liels, es visu dienu zagšu grāmatas, — viņš čiepstēja.
Jānis noslaucīja brālītim degunu un pavaicāja Vovkam, vai viņš jau ir izdomājis, kā iegūs pārējās grāmatas. Vovka paskatījās tālumā.
— Lai tiktu pie grāmatām, mums jānodibina speciāla organizācija, tāpat kā to darīja senie ēģiptieši, kas cēla piramīdas, lai itin visi nenoslīktu Nīlā.
— Tu jau atkal fantazē, — Ļovka sacīja. — Piramīdas, lai nenoslīktu! Es gan domāju, ka viņi iemācījās peldēt vai iespieda padusēs glābšanas riņķus. Un ar grāmatām tam vispār nav nekāda sakara.
— Tā tikai tev liekas, jo tev vēsturē ir trijnieks, — Vovka
atbildēja. — Ēģiptieši bija tie, kas izgudroja grāmatas, kuras sauca par papirusiem, un par glābšanas riņķiem tev ir tikpat maza nojausma. Kas novieto tos pie tilta margām? īpaša organizācija. Un ari mums tāda ir vajadzīga.
— Kam īsti? — Jānis skaidri un gaiši pavaicāja.
— Visiem, kam ir padomā kaut kas sevišķs, ir nepieciešama organizācija, lai viņi varētu cits citu atbalstīt. Pat policija ir organizācija, un tu pat kurpju saites nevari pārdot bez organizācijas, jo tev ir vajadzīga atļauja. Tātad — spļauj, uz kuru pusi gribi, tik un tā trāpīsi kādai organizācijai. Tiklīdz tu esi piedzimis un slapini vēl autiņos, klāt jau pirmā organizācija — ierodas mācītājs vai pops no baznīcu organizācijas un grib tevi kristīt. Un vēlāk? Kaut arī tev nav ne mazākās vēlēšanās, tev jāiet skolā. Kāpēc? Jo skola arī ir organizācija. Un, ja tev piemetušās zobu sāpes, tev tāpat ir darīšana ar organizāciju. Tev jāiet uz slimokasi, un kas tad ir slimokase? Organizācija. Un tā ar visu. Organizācija ir veciem ormaņu zirgiem, tas ir — tajā apvienojušies cilvēki, kuri tādus zirgus aizsargā, un organizācija ir cilvēkiem, kuri ēd vienīgi salātus, — veģetāriešiem.
— Bet kāds tam sakars ar mums? — Ļovka viņu pārtrauca. — Mēs netaisāmies ne zāli rīt, ne ormaņu zirgus aizsargāt.
— Toties mēs gribam dabūt grāmatas, tu, aitasgalva, un tas ir daudz sarežģītāk un bīstamāk, — Vovka saskaitās. — Vai arī tu domā, ka mēs varam aiziet pie cilvēkiem un sacīt: skūpstu rociņu, kundzīt, te mēs esam, dodiet šurp grāmatu ar simt latiem? Tātad,mums būs jāvērpj intrigas kā īstiem sazvērniekiem. Taču neviens sazvērnieks nespēj eksistēt, ja viņam nav kāda sevišķi slepena organizācija, ordenis, — to var izlasīt ikvienā grāmatā.
— Es arī gribu ordeni un zagt grāmatas, — atkal atskanēja Kārlīša balss.
— Pajautāsim vispirms grāmattirgotājam Staubiņam, vai viņš ir grāmatas izsūtījis, — Jānis ierosināja. — Tad redzēsim.
— Css, — Ļovka nošņācās.
Pat ne desmit soļu attālumā no viņiem stāvēja Bulduris.
65
— Ei, panāciet šurp! — viņš dusmīgi uzsauca zēniem.
5- 1547
•— Izliecieties, ka nekā nedzirdat! — Vovka pačukstēja.
— Ei, es jūs saucu, nāciet šurp! — Buldura balss nodunēja pāri visarn pagalmam.
Vovka nolēma pagriezties riņķī.
— Labrīt, Buldura kungs, — viņš pieklājīgi sveicināja drūmo vīru. — Jauks laiciņš šodien, vai ne?
— Vai tu nedzirdēji, ko es tev teicu? Panāc šurp, man ar tevi jārunā. — Slakteris kļuva arvien niknāks.
Vovka skatījās debesīs.
— Nav neviena mākonīša, un ir tik silti kā vasarā.
Slakteris nošņācās kā lokomotīve un izkustējās no vietas.
Soļa attālumā no Vovkas viņš apstājās, sabāzis rokas bikšu kabatās.