— Vakar manā kantorī ir nozagta grāmata. Vai tu kaut ko zini?
Vovka izlikās dziļi izbrīnīts.
— Grāmata?
— Tieši tā, grāmata, nejautā tik muļķīgi!
— Kāda grāmata?
— Ak tu, bezkaunīgais zeņķi, tūliņ es tev sadošu pa ausīm., ja tu man nepateiksi taisnību!
— Es nesaprotu, par ko jūs runājat. — Vovkas sejā parādījās tik patiess izbrīns, ka Bulduris novērsās no Vovkas un metās virsū Ļovkam.
— Tad tu, smurguli, tas biji.
— Es arī nekā nezinu par grāmatu, — Ļovka stostījās.
— Kad es izaugšu liels… — pēkšņi atskanēja Kārlīša čiepstošā balss, taču, pirms viņš paguva izpaust savas kļūmīgās alkas, iejaucās Jānis.
— Vai tev nav kāda vajadzība? Nāc, ka atkal nesaslapini bikses!
—• Bet man nemaz nevajag.
— Nāc, nāc, varbūt tomēr vajag. — Un viņš jau bija nozudis ar savu audzināmo aiz zārcinieka darbnīcas.
— Jūs ar savu bļaušanu tā pārbiedējāt mazuli, ka viņš aiz bailēm vēl saslapinās savas izejamās bikses, — Vovka pārmetumu pilnā balsī aizrādīja slakterim. — Turklāt vasarsvētku
■rītā, kad skan visi zvani un visiem cilvēkiem vajadzētu būt citam pret citu laipniem.
Buldurim iekšā vārījās, taču viņš savaldījās. Vakardienas pieredze bija darījusi viņu piesardzīgu.
— Jau mazotnē redzams, kas kuram aiz ādas, — viņš saskaities piezīmēja. — Bet kādu dienu tik un tā viss nāks gaismā, un tad mēs aprunāsimies vēlreiz.
Kad Bulduris bija pagalmu atstājis, atkal parādījās Jānis at Kārlīti.
— Vai mēs tagad ejam zagt grāmatas?
— Lai es nedzirdētu ne vārda par grāmatu zagšanu, — Jānis norāja mazo, — citādi tu nekad vairs netiksi pagalmā.
Kārlītis mēmi un skumīgi pamāja.
— Jūs redzat, ka bez ordeņa nekas neiznāk, — Vovka atgriezās pie savas idejas. — Ja mūsu plāns kļūs zināms sabiedrībai, tad visam beigas.
— Es arī gribu ordeni un zagt grāmatas, — atkal atskanēja sabiedrības balss, par spīti Jāņa aizliegumam.
— Sitas mūs iegāzīs, — Vovka nopūtās. — Ko lai ar viņu iesāk?
— Paklausies, Kārlīti, — Jānis mēģināja likt lietā pedagoģisku viltību, — vai tu maz zini, ko nozīmē zagt grāmatas?
— Nē. Ko tad?
— Tā ir tāda slimība, līdzīga kakla sāpēm, un grāmatzag- šana piemetas, ja par to runā. Tad jāiet pie dakteronku]a, un viņš tev parakstīs lielu pudeli zivju eļļas; tev tā būs jāizdzer. Neurķē degunu!
— Es… es negribu zivju ejļu… tad es drīzāk gribu… bēē, — Kārlītis sāka brēkt; ar tādu viltīgās pedagoģijas devu viņa mazais prātiņš nespēja mēroties.
Kad viņš bija nomierinājies, Vovka atkal atgriezās pie slepenā ordeņa dibināšanas. Viņš no jauna tika pārtraukts. Pagalmā parādījās Ēriks.
5*
67
Viņa tēvs bija mazas ormaņu firmas vadītājs, kas tika pieskaitīts īrnieku «aristokrātijai» un dzīvoja ielas nama beletāžā. Un tomēr Ērika eksistence bija nožēlojama. Pamāte bija apņēmusies izaudzināt viņu par priekšzīmīgu skolnieku un paraug-
zēnu, tādēļ viņš tika sargāts no pārējiem zēniem, kuriem tāds priekšzīmīgums uzdzina riebumu. Turklāt Ēriks pats cieta no savas pamātes muļķīgās mietpilsoniskās godkāres un nevēlējās neko vairāk kā tikai to, lai zēni viņu uzņemtu savā vidū. Kā viņš apskauda puikas par spēlēm un draiskulībām, no kurām viņš bija izslēgts! Mazliet noskrandušos un patiesi bezkaunīgos zēnus Ēriks uzskatīja par visas Rīgas laimīgākajiem cilvēkiem, un viņš bez vilcināšanās atdotu pat savu pastmarku.kolekciju, lai tikai kļūtu par savējo viņu vidū.
Taču Vovka, ieraudzījis viņu, drūmi savilka pieri.
— Labdien! — Ēriks sveicināja.
Neviens neatņēma sveicienu. Ēriks iekrekšķējās.
— Kas tad vakar šeit bija noticis?
— Tas, kas notika vakar, uz tevi neattiecas, — Vovka nelaipni atbildēja. — Palīdzi labāk savai mīļajai mammas kundzei tamborēt mežģīņu sedziņas.
— Kas jums ir pret mani? Vai es jums ko sliktu esmu nodarījis?
— Ja kāds ir tik dziļi pagrimis, ka viņam pat ticības mācībā un dziedāšanā ir piecnieks, tad viņa eksistence vien jau ir mums apvainojums, — Vovka paskaidroja dziļā nicinājumā.
— Jūs esat netaisni, — Ēriks sadrūmis sacīja. — Mani vecāki ir prom, un es gribēju dzirdēt, ko jūs vakar esat pastrādājuši, bet jūs uzreiz lamājaties. Turklāt es jums atnesu riekstus.
Tūta, pilna iecukurotu valriekstu, ko viņš izvilka no kabatas, modināja tomēr zēnos mazu līdzjūtību pret citkārt nopelto pa- raugzēnu.
— īstenībā jau mums pret tevi nekas nav, — sacīja Vovka, piepešas labvēlības pārņemts, — taču mēs tev neuzticamies. Ja nu tu mūs nodod.
— Es nekad nevienu neesmu nodevis, — Ēriks protestēja. — Lūdzu, es pat esmu atnesis līdzi šokolādes olu. Tā sastāv no divām pusītēm, un vidus ir pilns ar mazām marcipāna oliņām — sarkanām, dzeltenām un zaļām.
Pildītā šokolādes ola radīja trijos sazvērniekos pilnīgi citu attieksmi. Ērikam vajadzēja svēti apzvērēt, ka viņš ne vārdiņa no tā, ko tagad dzirdēs, nestāstīs tālāk; tad Vovka, pilnu muti
valriekstiem un šokolādi, vēlreiz izstāstīja par saviem slavas darbiem. īsumā viņš pieminēja ari «akcijas», kas viņam un viņa draugiem tuvākajās dienās padomā.
— Ja vajadzēs, mēs apgriezīsim visu pilsētu otrādi, — Vovka pārliecināti nobeidza.
— Kaut es varētu piedalīties! — Ēriks iesaucās.
— Kā tu iedomājies piedalīties tik bīstamos piedzīvojumos? Tevi jau nelaiž pat pagalmā.
— Tagad, brīvdienās, man katru dienu jāiet pastaigāties, jo es no mācīšanās esmu kļuvis pavisam bāls. Tā es varētu viegli izkļūt pagalmā, — Ēriks iekarsa. — Un, ja jums būtu vajadzīga nauda, es arī varētu kaut ko ziedot.