Выбрать главу

—        Katrā ziņā tagad tev jāizšķiras par dzīvību vai nāvi. — Vovka, kas jutās pavisam apdullis, stiepa pauzes starp vārdiem, kā gribēdams piešķirt savai runai sevišķu svaru. — Jo to tu liec aiz auss: memmīšiem bez savas gribas pie mums nav ko meklēt.

—   Tā tas ir. — Nožagojās Jānis.

Ēriks bāls un nosvīdušu pieri pamāja. Tikai ar pūlēm viņš izdabūja dažus vārdus:

—   Es … vairs … nesamierināšos.

—        Kas tev lēcies? — Vovka nespēja noturēties, neizrādījis savu pārākumu. — Vai tev būtu sameties slikti no tā nieka

cigāra?

—        Es… es neesmu radis, — Ēriks rīstīdamies sacīja. — Bet ar laiku es pieradīšu, un tagad… man no slāpēm… rīkle gluži izkaltusi. — Viņš metās pie durvīm un prom bija.

—        Nabadziņš. — Vovka savilka stīvos lūpu kaktiņus šķībā smīnā. — Nespēj turēt. Jūs abi, — viņš pašķielēja uz Jāni un Ļovku, — jūs arī izskatāties gluži bāli.

—   Mēs bāli, bet tu zaļš, — Jānis nepalika atbildi parādā.

—        Es zaļš? — Vovka likās izbrīnīts. — Jāsmejas. Ja es tikai gribētu, es varētu katru dienu tukšā dūšā izsmēķēt vienu havanieti, un man nemaz nepaliktu slikti.

Ļovku, kurš bija tuvu vemšanai, aizkaitināja šī izlikšanās.

—        It kā tu nebūtu zaļš kā lapu uts! Bet, ja tev nav nemaz slikti, tad smēķē vēl, — viņš kūdīja.

—   Skaidrs, ka es varu vēl smēķēt. — Vovka ar pārcilvēcisku piespiešanos ievilka vēl vienu dūmu. — Bet tu — tu tik tikko spēj ievilkt elpu.

—   Skaties vien, ka tev pašam nav grūtības ar elpas ievilk­šanu. — Tālāk Ļovka netika. Arī viņš metās uz durvju pusi.

—   Jā, ar šitādiem zaļknābjiem īstam vīram nav ko iesākt, — Vovka sacīja. Viņš nespēja vien beigt lielīties.

Tas aizkaitināja pat citkārt miermīlīgo Jāni.

—   Ja jau esi īsts vīrs, ko tad tu nesmēķē?

—   Tāpēc, ka tā nav mana marka. — Vovka ieķērās ar vienu roku atzveltnes krēslā. — Bet, ja tu gribi… vienu dūmu … es vēl varētu atļauties. — Trīcošiem pirkstiem viņš pielika cigāru pie lūpām, taču dūmu ievilkt šoreiz vairs nespēja.

Jānis redzēja viņu pielecam kājās, tad dzirdēja, kā aizkrīt dzīvokļa durvis, un viņš bija palicis istabā viens. Jānis neskrēja pārējiem pakaļ. Taču arī viņam nebija laika garām pārdomām. Viņš steidzās uz istabas stūri, kur stāvēja pods ar lielu gumij- koku, izcēla gumijkoku no poda un noliecās pār to …

Vakarpusē saticis pagalmā Vovku, Jānis zobgalīgi pasmai­dīja. Jo bija pierādījis, vismaz pārējiem, ka viņš ir īsts vīrs, ko nevarēja par sevi teikt abi pārējie — Vovka un Ļovka.

7

Kad Ēriks izstreipuļoja no vannas istabas, kur bija ieslēdzies, viņa jaunie draugi dzīvokli jau bija pametuši. Nabaga Ēriks ne­nojauta, ka zēniem ar smēķēšanu nav gājis ne par matu labāk, un domāja, ka viņi aizgājuši tāpēc, ka viņam uznācis nespēks. Šādas domas nekādi nespēja uzlabot paģiraino noskaņojumu. Ar pēdējiem spēkiem viņš iznesa pelnutrauku no dzīvojamās istabas, tad, sajutis degunā iecērtamies skābeni pretīgu smir­doņu, kuras izcelsme nebija nosakāma, Ēriks plaši atvēra logu. Pēc tam viņš aizvilkās uz savu istabu un, nenoāvis kurpes, iekrita gultā. Ar apņemšanos turpmāk sākt jaunu dzīvi viņš iegrima dziļā jo dziļā miegā.

Bija jau pēcpusdiena, kad Ēriku pamodinaja labi pazīstamā pamātes balss:

—       Ak dievs, ak dievs, ar netīrām kurpēm svaigi pārklātā gultā. Pat svētdienas jaku viņš nav novilcis.

Ēriks atvēra vispirms kreiso, tad labo aci un, kā jau citādi nemaz nevarēja būt, ieraudzīja tievo pamāti līdzās tuklajam tēvam izejamā mētelī un ar katliņu uz apajā pakauša. Viņa iz­skatījās tēvam pie sāniem kā slota blakus mucai. Pamanījis viņu, Ēriks atkal aizvēra acis. Viņš dzirdēja tēvu labsirdīgi rūcam:

—        Bet, Amālij, neesi uzreiz tik dusmīga. Redzams taču, ka viņš nejūtas vesels.

—        Ak, man ir slikti, es pat nevaru galvu pakustināt, es tū­liņ miršu, — Ēriks vaidēja.

Viņš zināja, ka vārds «mirt» vienmēr līdz. Kad pamāte gri­bēja uzveikt tēvu, viņa aizvien «mira».

—        Kas tev kaiš? — Tēvs pielika plaukstu zēnam pie pieres. — Vai tev ir temperatūra?

—   Es nezinu… man tikai ir tāda sajūta, ka es sadegšu.

—        Bet tava piere ir pavisam auksta, — pamāte secināja. Viņa satraucās, kad atklāja uz Ērika jakas pēdas, kas nepār­protami liecināja, cik slikti viņš juties.

—        Mums tūliņ jāizmēra zēnam temperatūra un, ja nepiecie­šams, jāizsauc ārsts, — viņa nolēma. — Ej un atnes termo­metru, tikai uzmanīgi, nesaplēs. — No viņas pamācībām neiz- spruka pat tēvs.

Ēriks vaimanāja un brīnījās, cik viegli tomēr ir pat pamāti vazāt aiz deguna.

—        Tā noteikti būs šodienas pusdienu zivs, — viņa murmi­nāja. — Es jau uzreiz teicu, ka tā karpa nav gluži svaiga, tikai manī jau neviens neklausās, es varu runāt, ko gribu, visi mani vārdi aiziet pa vējam.

—        Tad es būšu saindējies ar karpu, — Ēriks izdvesa, — un tā ir visļaunākā saindēšanās, kāda iespējama ar zivīm, jo nian nav pat temperatūras.

Pamāte arī šoreiz viņam noticēja uz vārda, jo vairāk tādēļ,

ka izrādījās: Ērikam patiešām nav temperatūras, termometrs pat rādija piecas iedajas zem normālās temperatūras.

—   Tu, protams, neko neņem nopietni, — viņa metās virsū pilnīgi nevainīgajam tēvam. — Un, kad es saku, man liekas, ka zivs nav gluži svaiga, tu nevari izdomāt neko labāku kā tai­sīt muļķīgus jokus un pieprasi papildu porciju, lai mani sāpi­nātu, un vēl trešo porciju, lai mani padarītu smieklīgu.

—   Es nesaprotu tikai to, — Ērika tēvs pamirkšķināja acis, — kā viņam vienam pašam no zivs varēja palikt slikti, kaut gan mēs visi to ēdām.