— Visi? Tu viens pats aprij i trīs porcijas, citiem palika pāri vienīgi astes un galvas.
— Bet tad jau slikti vajadzēja būt pirmām kārtām man, bet cs jūtos lieliski.
— Tu ar savu zirga kuņģi varētu rīt pakavu naglas un arī justos lieliski. Bet tādam bērnam ir vārīgs organisms.
— Es izsaukšu ārstu, — Ērika tēvs nedroši ierosināja, kad beidzot bij.a ticis pie vārda.
— Ārstu, ārstu, uzliec labāk ūdeni, lai cs varu uzvārīt milteņu tēju, tā viņam palīdzēs vairāk nekā visi ārsti.
Tas bija pavērsiens, kādu Ēriks nekādi nespēja atzīt par veiksmīgu. Milteņu tēju, šo šaušalīgi smirdošo un vēl šaušalīgāk garšojošo viru, viņš ienīda vairāk par zivju eļļu.
— Es negribu milteņu lēju, — «mirējs» protestēja, pēkšņi atguvis dzīvību. — Ļaujiet man gulēt, tās ir labākās zāles pret visām kaitēm. Ja cilvēks saindējies ar karpu, milteņu tēja nāk tikai par sliktu.
Taču šoreiz nekas nelīdzēja. Par spīti visiem protestiem, pamāte tomēr aizsteidzās uz virtuvi un drīz vien atgriezās ar krūzi šīs nolādētās dziras.
Klāt bija bridis, kad Ērikam jāizšķiras par visnopietnāko soli viņa dzīvē. Vai nu viņš paklausies, Iii darījis to līdz šim, vai arī saņemsies nākamajai gribasspēka pārbaudei.
Pamāte piecēla gultā gulošo sēdus, ar stingru roku sagrāba viņu aiz čupra un piespieda krūzi viņam pie lūpām. Ērikam nekas cits neatlika kā ļauties, lai viņam pielej muti pilnu ar viru.
Taču tad viņš saņēmās izšķirošajam solim. Ar skaļu «brrr»
viņš izsprauslāja tēju no mutes laukā — pa daļai uz svaigi pārklāto gultu, pa daļai sejā pamātei, kas, šausmās iekliegušies — «ak», atlēca no zēna gultas.
Ēriks atslīga uz spilvena, pārgrieza acis un sāka gaudot: viņam pietiekot ar to, ka ir saindēts ar karpu, viņš neļaušot sevi vēl vairāk saindēt, viņš gribot vienīgi gulēt, citādi viņa zemā temperatūra noslīdēšot uz nulli un viņš taisni savu vecāku acu priekšā nomiršot. Un, skat tikai, slikto zēnu sliktās pamācības, kuras viņš šodien bija saņēmis, palīdzēja Ērikam atkal uzvarēt. Milteņu tējai viņš nepieskaras, viņš drīkstēja gulēt, to neizdzēris.
Nākamajā rītā Ēriks pamodās, lielas pašapziņas pārņemts. Viņš uzrakstīja jaunajiem draugiem zīmīti, ka esot «verdzības važas» sarāvis un labprāt šodien pēcpusdienā satiktos ar viņiem pagalmā. Tad, ieraudzījis garām ejam Vovku, izsvieda to pa virtuves logu pagalmā. Zēns zīmīti pacēla, izlasīja un laipni pamāja Ērikam. Tas nostiprināja Ērika lēmumu arī turpmāk pierādīt, ka viņš ir jauno draugu cienīgs.
Tā kā bija vasarsvētku pirmdiena un tēvs palika mājāSs, visa ģimene sanāca pie brokastgalda.
— Kā tu jūties šodien? — apvaicājās Upīštēvs, kad viņa atvase ienāca ēdamistabā.
— Paldies, tēti. Tā kā es varēju mierīgi izgulēties, es jūtos daudz labāk. — Ēriks apsēdās savā vietā, pamāte nocēla terīnei vāku un piepildīja šķīvi ar slimnieku ēdienu — auzu tumi, kuru Ērikam vajadzēja izēst kārotās drumstalu kūkas vietā.
— Es negribu auzu tumi, — «veselību atguvušais» paziņoja- pēc tam, kad bija kādu brīdi stīvi blenzis uz savu šķīvi.
— Kooo? — pamāte no kārtējā dumpja gandrīz vai zaudēja valodu. — Kopš kura laika tu būsi tas, kas noteiks, ko tev ēst?
— Tumi es neēdīšu, — Ēriks ietiepīgi atkārtoja, pats brīnīdamies par savu drosmi.
— Kārli! — pamāte paceltā balsī uzrunāja tēvu. — Tūliņ, pasaki zēnam, ka viņam jāēd tas, ko es viņam lieku priekšā» citādi nebūs labi.
— Erik, vai tu dzirdi, ko māte teica?
— Jā.
— Tad ēd!
— Nē, tumi es neēdīšu, es nevaru.
— Te tev nu bija. Tagad tu redzi, kur novedusi tava mūžīgā piekāpība.
— Erik, vai nu tu tūliņ ēdīsi, vai es palikšu ne pa jokam dusmīgs.
— Es nevaru, man jau tagad vēderā viss griežas. — Ēriks savilka grimasi, lai parādītu, kā viņam vēderā griežas.
Pamāte ar traģisku skatienu palūkojās uz tēvu, tad sacīja:
— Lūdzu, es vairs neteikšu ne vārda.
— Erik, es brīdinu pēdējo reizi, tūliņ ēd savu tumi!
. — Kāpēc man vienmēr jāēd tās tumes? Lai pati ēd, ja viņa? tik loti garšo.
Pamāte šausmās iepleta acis.
— Tātad es Ērikam jau esmu «viņa»! Dienu un nakti es nopūlos, lai viņš k]ūtu par pieklājīgu, labi audzinātu cilvēku, un tā ir pateicība? Es esmu «viņa»! Viņš iedrošinās mani saukt par «viņu».
— Ja es tev esmu «viņš», kāpēc tu man nevari būt «viņa»? —
Ēriks kļuva arvien pārdrošāks.
Taču zēns bija aizgājis solīti par tālu. Tā kā pamāte grasījās •krist nemaņā, tēvam neatlika nekas cits kā sadot dumpiniekam pa ausi un ieslēgt viņu mantu kambarī. Tur viņam vajadzēja par sodu iemācīties no galvas odu no kāda klasiķu sējuma zelta vākos.
Ēriks, zupas kaujas uzvarētājs, nozvērējās nemācīties ne rindiņas, kaut arī viņam mantu kambarī būtu jāpavada visa diena. Viņš atkal atcerējās savus jaunos draugus un ticēja, ka tie novērtēs viņa nelokāmību; tas deva spēku un drosmi.
Pagāja aptuveni stunda. Tad kļuva dzirdami soļi, un Ēriks saklausīja tēva balsi, kas jautāja, vai dēls esot dzejoli iemācījies. Kad Ēriks pateica, ka ne, viņš dzirdēja tikai tēvu nokrem- šķināmies, un tad soļi attālinājās.
Pagāja otra stunda. Aiz durvīm uzradās pamāte.
— Vai tagad tu esi dzejoli iemācījies?
— Nē.