— Nē?
— Nē, jo es neko nevaru atcerēties.
— Nu, tad tu paliksi iespundēts, kamēr varēsi atcerēties, — viņa nolēma.
Atkal pagāja stunda, taču šoreiz neviens neatnāca. Ēriks klausījās pie durvīm, tomēr gaitenī nebija dzirdama nekāda •kustība. Viņš paošņājās. Cauri aizslēgtajām durvīm zēnam degunā iecirtās smarža, kas drīz vien kļuva par īstām mocībām. Pamāte virtuvē gatavoja sulīgu cepeti, un, tā kā Ēriks kopš vakardienas pusdienām nekā nebija ēdis, jau iedomājoties vien par šo cepeti, zēnam mutē saskrēja siekalas. Viņš arvien biežāk -skatījās uz zelta sējumu — vai tomēr nevajadzētu iemācīties dzejoli? Tad viņš atkal izdzirdēja pamātes balsi:
— Vai tagad tu vari noskaitīt dzejoli?
— N … n … nē.
Klusums. Tad soļi attālinājās.
Ērika stāvoklis kļuva izmisuma pilns.
Svilpiens, kas atskanēja no pagalma, lika viņam pielēkt kājās. Zēns žigli paņēma no kakta spaini, apgāza to ar dibenu
uz augšu un, pakāpies kā uz ķeblīša, paskatījās laukā pa šauro, augsto logu. Svilpējs bija Vovka. Ēriks deva viņam zīmi, lai brīdi pagaida. Pusminūti vēlāk pa logu izlidoja salocīts papīra gabaliņš. Vovka atlocīja to va]ā un izlasīja: «Esmu par sacelšanos iespundēts. Mirstu badā. Pagādājiet, lūdzu, kaut ko ēdamu. Jūsu Ēriks Upītis.»
Neilgi pēc tam mantu kambarī ielidoja auklas kamols. Ēriks nolaida auklu pa logu lejā, un Vovka piestiprināja pie tā vecu iepirkumu tīkliņu, kurā bija dažas sviestmaizītes un pudele aukstas tējas. Pavadvēstulītē bija rakstīts: «Ērikam Upītim. Pilnīgi slepeni. Pēc lasīšanas nekavējoties iznīcināt. Mēs sveicam tevi un novēlam drosmi tālākajā cīņā! Vovka A.»
Izsalcis kā vilks Ēriks notiesāja sviestmaizītes, tad ar mazāku apetīti — zīmīti. So saldo ēdienu viņš noskaloja lejā ar malku tējas. Tā, lai tagad nāk viņa apspiedēji; viņš bija apbruņots pret viņu varu tāpat kā pret viņu cepeša pavedinošajām smaržām.
Atnāca tēvs.
— Vai beidzot esi iemācījies?
— Nē, — atbilde no mantu kambara skanēja daudz iecirtī- gāk nekā pirms stundas.
— Erik, ja tu tā turpināsi, tu pārnakšņosi mantu kambarī.
— Lūdzu.
īsa nopūta — durvis atvērās, un ienāca tēvs.
— Tātad tu esi nodomājis šeit pavadīt visu nakti? — Viņš pūlējās izrādīt bardzību.
— Ko es sliktu esmu izdarījis? — viņa atvase tiepās. — Kāpēc man būtu par varītēm jārij šitās tumes? Tikai tāpēc, lai pamāte man varētu uzspiest savu gribu.
— Bet viņa taču vēl tev to labāko.
— Man labāko! Man trūkst četras mārciņas no svara, un man nedod neko ēst un tikai jākaļ paurī pantiņi un jāklimperē klavieres. Bet to, kas man patiešām nāktu par labu, es nekad nedrīkstu. Iet pagalmā svaigā gaisā es nedrīkstu, ar citiem zēniem spēlēties es nedrīkstu, peldēties arī nedrīkstu, nekā es nedrīkstu.
Ērika daiļrunība atstāja uz tēvu zināmu iespaidu. Otrās sievas ietiepība lika ciest arī viņam.
— Un ne jau tikai man tiek viss aizliegts, — ieslodzītais musināja. — Tu jau arī neko vairs nedrīksti. Viņai nepatīk, ja tu svētdienās gribi ilgāk pagulēt, viņai nepatīk, ja tu kādreiz gribi aiziet uz zirgu skriešanās sacensībām, viņai nepatīk, ja tu čībās ej sagaidīt viesus. Nekas viņai nepatīk.
— Erik, šādas runas es necietīšu, — Upīštēvs aizrādīja dēlam; taču tūliņ pēc tam viņam no krūtīm izlauzās nopūta un pretēji visiem pedagoģijas likumiem viņš piekrita:
— Nu jā, reizēm viņa ir mazlietiņ īpatnēja. Bet tādam zeņķim, kāds esi tu, tik un tā jāklausa.
— Mazlietiņ īpatnēja, — Ēriks norūca. — Tāpēc, ka viņas māte ir mācītāja meita un viņas pirmais vīrs bijis bazūnes pūtējs, mums vajadzēs būt pateicīgiem par to vien, ka viņa uz mums paskatās. To sauc par tirāniju.
Pēc pamātes izturēšanās šķita, ka viņam taisnība. Vīra ilgā prombūtne bija radījusi kundzē aizdomas, un viņa nāca skatīties, vai viss ir, kā vajag. Ar skatīšanos vien nepietika. Ja Ēriks bija notiesātais, kas ieslodzīts mantu kambarī, tad Upīštēvs tagad kļuva par apsūdzēto.
— Tā tas ir vienmēr, — sieva uzbruka viņam. — Es pūlos cik spēdama izaudzināt zēnu par kārtīgu cilvēku, bet tu visu jauc, tu slepus nostājies viņa pusē, tu vienmēr sakūdi zēnu pret mani. Nē, ja es to būtu zinājusi! — Viņa salika rokas kā lūgšanā.
Upīštēvs nopūtās, viņš zināja, kas tam sekos.
— Tu, protams, klusībā domā, ka audzināšana, izglītošana . un tiekšanās pēc augstākām vērtībām nemaz nav tik svarīga.
Lūdzu, tu jau atkal baksti ar sērkociņu zobus, tikai lai mani kaitinātu, tikai lai runātu man pretī. Nē, ja es to būtu zinājusi!
— Ir jau labi, ir jau labi, tikai neuztraucies.
81
— Nekas nav labi, kamēr tu nespēj saprast, ka es tev un tavam zēnam vēlu tikai to labāko, ka cs jums mācu dzīvot, kā izglītotiem un labi audzinātiem cilvēkiem pieklājas. Lūdzu, tikai lai mani tracinātu, tu atraugājies kā nīlzirgs; kādas manieres zēns no tevis lai mācās? Ak, mans mirušais Heinrihs bija gluži
6—1547
cits cilvēksl Kad viņš paņēma savu bazūni, ļaudis aizturēja •elpu, un katru brīvu mirkli viņš izmantoja, lai sevi izglītotu. Un cik solīdi viņš vienmēr bija apģērbies. Un cik izmeklēti allaž prata izteiktiesl Ja tu mācītos no viņa, tu varētu būt arī ^paraugs zēnam, bet citādi… nē, būtu es to zinājusi!
Upīštēvs domās grieza zobus, taču neko neteica. Viņš zināja no simtkārtīgas pieredzes, ka viņam jāklusē, ja grib apturēt savas sievas vārdu plūdus.
— Būtu es to zinājusi! Nekad, nekad, nekad es nebūtu piekritusi laulībām ar tevi. Man ir draugi, visi kulturāli cilvēki, savu dzīves iztiku es varu nopelnīt pati, un nevajadzētu man nemaz dienu dienā nopūlēties, tevi par inteliģentu cilvēku audzinot. Bet es nu reiz esmu šo krustu uzņēmusies, un es nesūdzos, kaut arī es to varētu darīt; tu manu dzīvi neatvieglo… — Asaras apslāpēja viņai balsi, un Upītis atviegloti uzelpoja. Viņš zināja, ka tagad pats smagākais ir garām. Turklāt arī pulkstenis jau bija puspieci, un piecos vajadzēja nākt ciemiņiem uz tējas vakaru ar mūziku; sieva juta aicinājumu noorganizēt šo •sarīkojumu, lai tādējādi mājās ievestu kultūru.