Lai cik ļoti Upītis ienīda šīs tējas sabiedrības, viņš padevās nenovēršamajam un gāja pārģērbties. Tiklīdz viņš bija gatavs, •uzradās pirmie viesi, dāmas un kungi no tagadējās Upīša kundzes pirmā vīra — bazūnes pūtēja — aprindām. Pēc bagātīga kūku un putukrējuma patēriņa sabiedrība devās uz dzīvojamo istabu, lai baudītu mūziku.
Upīštēvs bija ērti iekārtojies atzveltnes krēslā un grasījās jau iesnausties, kad pēkšņi satrūkās.
— Zied vijolītes, ceriņi smaržo… —
dziedāja Beķeres jaunkundze, taču ne jau dziesma, bet Mēles kundzes balss iztraucēja ormaņu saimnieku no miega.
— Te savādi smaržo, — viņa ieminējās.
Upītis paošņāja, taču viņam bija nelielas iesnas un viņš tikai
paraustīja plecus.
— Un putniņi dzied,
un tauriņi lidinās saules staros, —
Uoķeres jaunkundze tricināja balsi.
— Te nudien savādi smaržo, — Mēles kundze nespēja rimties. — Vai jums ir kaķis mājās?
— No zieda uz ziedu tos spārniņi nes, kā vīns tos reibina pavasar's.
— Kāpēc kaķis?
— Tā smird, it kā … Vai jūs arī jūtat, Pilavas kundze?
— Jā, patiešām nepatīkami.
— Egles kungs, aizsmēķējiet, lūdzu, cigāru, citādi man jāspiež ciet deguns!
— Un gavilē un līksmo viss …
— Sī smirdoņa kjūst neciešama!
— Un baltos ziedos viz …
— Upiša kundze!
— Jā, ko, lūdzu?
— TOC \o "1-3" \h \z Css.
— Te smird tā, ka nav izturams.
— Nevar paelpot.
— Css!
— Css!!
— Ak, maija lieglairne … —
Beķeres jaunkundze piepūlēja savas balss saites; taču sačukstēšanās un ošņāšanās kļuva arvien skaļāka, viņa pārtrauca dziedāt un tikai izmeta:
— Šausmīgi!
Un tālākie notikumi patiešām šausmīgi aizskāra godkārīgo
iErika pamāti, kurai taču bija neizsakāmi svarīgi redzēt pie sevis cilvēkus no augstākajām aprindām. Tā kā pretīgās, skābenās smakas cēlonis nebija noskaidrojams, augstākajām aprindām pēkšņi bija ļoti jāsteidzas. Viņi labāk deva priekšroku pastaigai svaigā gaisā nekā muzikālajiem priekšnesumiem.
Tiklīdz pēdējais viesis bija aizgājis vai, pareizāk sakot, aiz- •rnucis, Upīša kundze skaļi ievaimanājās un ne mazāk skaļi apvainoja savu krietno vīru. Notika neticamais. Godavīrs pēkšņi pārstāja būt krietns un piesarka kā tomāts. Sitie āksti, viņš ierēcās, lai viņi visi iet ratā. Turpmāk viņš rīkošoties pēc sava prāta, un, ja viņam kaut kas nepatiks, viņš iešot uz krogu un tur iedzeršot alu vienā mierā un bez šitās plinkšķināšanas un kurkstēšanas.
— Un zēnu es tūliņ izlaidīšu laukā, — viņš nobeigumā no- Tēcās, — turpmāk es pārņemu audzināšanu. Viņam jāaug kā veselam bērnam un nevis kā slimīgam muzikanta dēliņam. Tagad punkts un beigas — par visām reizēm!
Mirkli vēlāk Ēriks bija brīvs. Triumfējošā solī viņš izgāja no ■sava mantu kambara. Ēriks bija izkarojis lielāko uzvaru savā (līdzšinējā mūžā.
8
Nākamajā dienā agri no rīta Ēriks izskrēja pagalmā, lai ■izstāstītu jaunajiem draugiem par savu vakardienas varoņdarbu. Taču pagalmā neviena nebija. Zēni bija sapulcējušies pie Jāņa un apspriedās, kā rīkoties pie, grāmattirgotāja Stau- biņa.
— Vai jūs atkal gribat zagt grāmatas? — apvaicājās Kār- ilītis, kas uzmanīgi bija klausījies lielo sarunās. Jānis nopūtās.
— Vai tu ari gribētu zagt grāmatas?
— Gribu zagt daudz grāmatu. — Mazuļa acis iemirdzējās.
— Vai tu nejūties slims? — Jānis izņēma no virtuves skapja Ieadu pudeli.
— Zivju eļļu ne, zivju eļļu ne. — Kārlītis sašķieba lūpas. — Man pārgāja grāmatzagšana, es esmu pavisam vesels.
Nelīdzēja ne dievošanās, ne pretošanās, ne bļaušana. Kār- lītis bija mazs un bezpalīdzīgs, tāpēc viņam vajadzēja norīfc ienīstās zāles pret grāmatzagšanu; Jānis palika nepielūdzams- Viņš pareizi novērtēja briesmas, kādas varēja izcelties no Kār- līša pļāpāšanas, un tāpēc ķērās pie zivju eļļas, kuras iedarbību- līdzīgos gadījumos jau bija pārbaudījis. Sī zivju eļļas kūre attaisnoja sevi ari šoreiz.
Kad zēni izgāja pagalmā, viņi satika kādu vecu pensionāri- Ieraugot noraudājušos Kārlīti, večiņā pamodās līdzjūtība.
— Kas tad tev, maziņais? — viņa vaicāja bērniņam.
— Nekas, itin nekas. — Kārlītis acumirklī pārstāja raudāt.
— Kāpēc tu raudāji?
— Jānis liek man dzert zivju eļļu.
— Zivju eļļu?
— Jā, jo es ari … ari gribētu zagt… maijvaboles.
Večiņa izbrīnījusies purināja galvu un noskatījās zēniem nopakaļ, kuri, lieki nepļāpādami, devās pie grāmattirgotāja.
Grāmatveikals atradās dažu minūšu gājienā no Ķēniņa ielas, kāda strādnieku rajona pašā vidū. Taču tas bija pazīstams tahi* ārpus šī rajona, jo veikalnieks prata sadzīt pēdas vecām, sen: izpārdotām grāmatām, kuras neviens cits nespēja pagādāt. Staubiņa klientu vidū bija studenti, dīvaini grāmattārpi un pat profesori. Taču pie viņa nāca ari sievietes, lai sameklētu lētās burtnīcas par mīlestību un kaislībām, un matroži no tuvējā ostas rajona, lai iegādātos saviem garajiem braucieniem kriminālromānus.