Grāmattirgotava atradās kādreizējā spīķera puspagrabā.. Galvenā ieeja veda cauri tumšam gaitenim uz kādas apdrošināšanas sabiedrības biroju, bet zemas durvis — uz puspagrabu,, kas atradās četrus piecus pakāpienus zemāk nekā iela. Divi mazi lodziņi pie paša trotuāra vāji apgaismoja pagrabu. Pelēcīgā dienā Staubiņam no rīta līdz vakaram vajadzēja dedzināt spuldzi, taču šodien cauri pagraba stāva putekļainajiem logiem iespīdēja saules stari un mākslīgais apgaismojums nebija nepieciešams. Līksmā saules gaisma pat ienesa pagrabā zināmu mājīgumu. Plašs, taču zems un neērts, tas bija tā piebāzts ar grāmatu, sadzeltējušu karšu, sabojātu globusu, vecu gravīru* un avīžu kaudzēm, ka ienācējs tik tikko varēja apgriezties. Šķita, ka neviens cilvēks šeit nespēj orientēties. Tomēr tā ne- 'bija taisnība. Kalsnais un izstīdzējušais Staubiņš, kas bija saliecies, it kā bai|otos sasist galvu pret zemajiem griestiem, pārzināja šos apdrukāto un noputējušo papīru kalnus vairāk nekā lieliski. Grāmattirgotāja brīnumainā atmina nekad nepievīla. Ja kāds"viņam pazīstams un godājams pircējs vaicāja pēc kādas vecas, sen aizmirstas grāmatas, Staubiņš to atrada visīsākajā laikā un kaut arī tā būtu aprakta visnomaļākajā stūri zem simtiem citu grāmatu. Varēja domāt, ka viņam pieder nezin kāda nekļūdīga brinumrīkstīte. It sevišķi studenti uzskatīja viņu par fenomenu, kuru vienlaikus gan apbrīnoja, gan reizēm pazoboja. -
Katru brīvu brītiņu Staubiņš pavadīja lasot. Sēdēdams čīkstošā šūpu|krēslā aiz grāmatu kalniem, viņš grauzās cauri apdrukātajām lapām. Viņam bija vienalga, ko viņš lasa: brošūru par pīļkopību, grāmatu par sen novecojušiem pētījumiem baltc asinsķermenīšu jomā, apcerējumu par kosmiskiem stariem vai šausmu romānu. Aizmirsies, iegrimis dievs vien zina kādos dvēseles dzi|umos, citkārt biklais un labsirdīgais Staubiņš spēja kļūt ļoti rupjš un ass, ja kāds viņu tobrīd iztraucēja.
Zēni to zināja, tāpēc Ļovka ieminējās, ka vajadzētu nevis kavēt Staubiņu ar garu krāpšanos, bet pateikt uzreiz skaidri tin gaiši visu patiesību. Taču viņam neizdevās draugus pārliecināt. Vecais esot skopulis, apgalvoja Vovka, un katrā ziņā nedošot nevienu grāmatu, ja uzzināšot par naudu. Tāpēc bez viltības neiztikt. Tā kā viņš paziņoja, ka esot arī gatavs iet pirmais, Ļovka piekāpās. Būdams piesardzīgas dabas, viņš neizjūta godkāri kaut ko izmēģināt pirmais, tāpēc atzina par pareizāku nesteigties.
Vovka nokāpa četrus pakāpienus lejā un iegāja veikalā. Kad grāmattirgotāja palīgs zēnam vaicāja, ko viņš grib, Vovka izteica vēlēšanos runāt ar Staubiņa kungu personiski.
— Tad ej tālāk. — Palīgs nevērīgi norādīja veikala d/.i- |umā.
Izmetis līkumu līkumus garām grāmatu un laikrakstu kaudzēm, Vovka nonāca pie šūpuļkrēsla, kurā sēdēja Staubiņš.
Viņš bija iegrimis kādā grāmatā par insektu iznīdēšanas metodēm un nepievērsa zēnam ne mazāko uzmanību. Vovka iekrek- šķējās, noklepojās un vēlreiz iekrekšķējās. Tikai tad Staubiņš* sakrunkojis pieri, pacēla skatienu.
— Kas tad ir? — viņš iztraucēts vaicāja.
— Atvainošanu, es nāku kādā, tā sacīt, mazliet neparastā' lietā, — Vovka izrunāja šo teikumu tieši tā, kā domās to bija iecerējis.
— Kādā lietā?
— Zināt, es labprāt lasu, — Vovka paskaidroja, — un tāpēc grāmatsējējs Krasts ļauj man lasīt tās grāmatas, kuras viņš- jums iesien. Nesen es lasīju pavisam vienreizēju grāmatu, kas man pavēra, tā sakot, pilnīgi jaunus apvāršņus, un tāpēc es to vēlētos tagad nopirkt.
— Jaunus apvāršņus? — Staubiņš izbrīnījies raudzījās knēvelī. — Kas tad tā ir par grāmatu?
— To sarakstījis kāds indietis, faķīrs, kurš augu dienu sēž: uz asām naglām.
— Uz kā?
— Uz naglām, tāpat kā jūs šūpuļkrēslā. Tā saucas «Transcendentāli okultā pasaules uzskata slepenās mācības».
— Ā, tagad es zinu, — Staubiņš pacēla zodu ar plāno ķīj- bārdiņu. — Bet ko tu, dieva dēļ, domā iesākt ar šo grāmatu?'
— Ko es domāju ar to iesākt? Es… es gribētu apgūt šo pasaules uzskatu.
— Tu? Vai tad tev tās bikses, kuras tu esi līdz šim valkājis, vairs neder? — Staubiņš pasmīnēja.
Vovka iekrekšķējās.
— Runa nav par biksēm, runa ir par to, ka es arī labprāt gribētu sēdēt uz naglām. Bez tam es varētu redzēt cauri sienām, kas arī nemaz nav tik slikti, un lasīt domas, un lidināties gabaliņu virs zemes, un — pats galvenais — katru rītu iztulkot vienu vai divus dučus sapņu.
— Tā, tā, tu gribētu tulkot sapņus. — Grāmattirgotājam Vovkas pļāpāšana likās bezgala komiska, jo viņš tai ticēja.
— Skaidrs, ka es to gribētu. Vai tad nebūtu vareni, ja jūs,, teiksim, sapnī redzētu nīlzirgu, kas pārvēršas zaļā papagailī,.
un skaidri zinātu, ka tas nozīmē: jūsu ģimenes dārziņā kāds grib nozagt sūkni.
— Tas būtu gan vareni, taču diemžēl tās grāmatas man vairs nav. Es nupat to pārdevu.
— Pārdevāt? — Vovka tēloja neizsakāmi nelaimīgu cilvēku. — Vai jūs vismaz nepateiktu, kam jūs to esat pārdevis? Es varbūt varētu lūgt, lai tas cilvēks man šo darbu aizdod.
Staubiņš noglaudīja savu ķīļbārdiņu.
— Manis pēc, ja tas tik svarīgi. Tā ir Grābes kundze Akas ielā. Viņa arī ir tāda okulta persona, par kādu tu gribi kļūt, kāršu licēja.
— Tas nekas, no manis kā no konkurenta viņai nav jābaidās. Es taču gribu visiem šiem brīnumiem nodoties vienīgi sava prieka pēc, ne jau amata interesēs. Sirsnīgs paldies! — Vovka paklanījās un centās iespējami ātrāk pazust no veikala. Grāmattirgotājs uzjautrināts noskatījās viņam nopakaļ.