Laukā uz ielas stūra Vovka lepni izstāstīja abiem draugiem par saviem panākumiem. Tad grāmatveikalā iegāja Jānis. Kad viņš nonāca pie Staubiņa, tas atkal bija iegrimis lasīšanā un, -no jauna iztraucēts, dusmīgi pacēla acis.
— Ko tu gribi?
— Es vēlētos nopirkt kādu pavārgrāmatu.
— Pavārgrāmatu man ir ļoti daudz, ej pie mana palīga, viņš tev tās parādīs.
— Es vēlos kādu īpašu pavārgrāmatu. Es to redzēju pie .grāmatsējēja Krasta.
— Ko? — Staubiņa zods ar kazbārdiņu otrreiz palēcās uz augšu. — Tu arī to redzēji pie Krasta?
— Jā, kāpēc tad ne?
Grāmattirgotājs papurināja galvu.
— Pavārgrāmata, kuru tu vēlies iegādāties, bija iepriekš pasūtīta un ir jau pārdota. Tev būs jāizvēlas kāda cita.
— Vai jūs nevarētu pateikt, kam jūs to esat pārdevis? Tur ir dažas receptes, kuras es gribētu norakstīt.
Nupat antikvāram tas likās par traku.
— Kāpēc tev jānoraksta receptes?
— Tās vajadzīgas manai tantei. Kad es viņai izstāstīju par šo pavārgrāmatu, viņa gluži vai zaudēja galvu. Kopš tā brīža? tante man vairs neliek miera par kaut kādiem siļķu salātiem ā la — ko es zinu, kas tas par ā la, — un arī par divām trim citām receptēm, — Jānis meloja tik mierīgi un aukstasinīgi, ka= Staubiņš viņam beidzot noticēja.
— Lai jūs mani vienreiz liktu mierā: šo pavārgrāmatu nopirka Lūves kundze Zvirbuļu ielā 6. Un tagad taisies, ka tieci, man pietiek. — Staubiņš atkal iegrima insektu grāmatā.
Uz ielas stūra Jānis izstāstīja draugiem par savu veiksmi. Tagad pienāca Ļovkas kārta. Viņš vēl kavējās.
— Vai Staubiņš tik tiešām nebija ne mazumiņu dusmīgs un bez ceremonijām pateica, kam grāmatu pārdevis?
— Ja, es taču tur nebiju ne trīs minūtes, — Jānis uzmundrināja biklo draugu.
Nopūties Lovka devās veikalā iekšā.
Šoreiz Staubiņš, ieraudzījis tuvojamies zēnu, noskaitās. Ļovka paklanījās.
— Es ļoti gribētu nopirkt kādu grāmatu, kādu noteiktu grāmatu, kuru es nesen tiku redzējis pie grāmatsējēja Krasta. Viņa- darbnīca ir mūsu pagalmā.
— Tā, tā. — Antikvāra kazbārdiņa trīcēja. — Un kas tā ir par grāmatu?
Lovka vispirms paskatījās uz saviem kurpju purngaliem, tad garām Staubiņam uz sienu, kur karājās kāds vecs audekls, kurā attēlots mežonīgi sadusmots zilonis bambusa biezoknī.
— Tā ir… tie ir «Bīskapa mīļākās erotiskie mīlas piedzīvojumi», nē, atvainojiet, tas bija kardināls.
— Ak šitā! — Antikvārs piecēlās kājās. — Viens gribēja sēdēt uz naglām, otrs — pagatavot siļķu salātus, un tu, blēdi, gribi tīksmināties par mīlas piedzīvojumiem, ko?
— Jā, tas ir — nē, es personiski ne, — Ļovka stomījās; viņš juta, ka nebūs labi.
— Ak tu personiski ne, bet tava tante, vai ne?
— Jā, tas ir — nē, mans onkulis. Viņš sadomājis iegūt skaidrību par šiem jautājumiem, tāpēc …
Un tagad tu gribētu uzzināt, kam es to grāmatu esmu paidevis! — Ķīļbārdiņa trīcēja arvien satrauktāk.
— Jā, labprāt, ja tas nebūtu pārāk sarežģīti.
— Un ko tu iesāksi, ja būsi adresi uzzinājis?
— Tad, — Ļovka aplaizīja sausās lūpas, — tad es gribētu grāmatu aizņemties priekš mana onkuļa, lai viņš varētu apskatīt vismaz paskaidrojošos attēlus. Au! — zēns pēkšņi iekliedzās, Staubiņš bija saķēris viņu aiz auss.
— Paskaidrojumus, tu, puisīt, tu, meli, tu, blēdi, es gribu tagad dzirdēt no tevis, — večuks brēca falsetā. — Kas tur ir ar tām grāmatām? Ar Krastu? Ko jūs esat izperinājuši, jūs, laupītāju banda, jūs, dīkdienīgie ielu vazaņķi? Atbildi — kas jums padomā?
— Mums … mums… mums padomā nav nekas netaisnīgs, — Ļovka spēja vienīgi stostīties. — Mēs… mēs tikai gribam palīdzēt Krastam, jo viņš ir apcietināts.
— Kāds tam sakars ar manām grāmatām? — Antikvārs atlaida Ļovkas ausi, un zēns izstāstīja, kas noticis. Staubiņš klausījās; neticību viņa sejā nomainīja izbrīns, izbrīnu — augoša līdzjūtība. Kad Ļovka apklusa, viņš tikai purināja galvu:
— Un kāpēc jūs uzreiz neteicāt taisnību?
— Mēs, tas ir, Vovka domāja, ka jūs varbūt gribēsiet naudu paturēt.
— Jūs tātad mani esat turējuši par rīkļurāvēju; es tikai gribētu zināt — kāpēc.
— To es arī nezinu. Vovkam vienmēr ir tādas jocīgas idejas.
Vai Vovkas idejas patiesi bija tik jocīgas, tas lai paliek neizšķirts, taču viņa neticība Staubiņa godīgumam šoreiz bija nevietā. Antikvārs ne tikai nosauca Ļovkam pircēju vārdus, kuriem nosūtījis grāmatas, viņš arī pastāstīja par katru no pircējiem mazliet tuvāk. Lūves kundze bija pensionāre, kura nopirkusi pavārgrāmatu, lai uzdāvinātu to savai meitai kāzās. Ilmis, kurš bija pasūtījis «Galvaskausu izpēti», bija universitātes profesors. Zenta Guldeņa kundze, pie kuras bija nonākušas «Mīlas dēkas», bija kāda teātra aktrise. Romānu «Zaudētās ilūzijas» bija nopircis kāds zobārsts, «Vecticībnieka tikumību» — pops Sergejs un «Vaļu zvejas» grāmatu namsaimnieks Peka.
Ļovka atzīmēja vārdus un adreses un atvadījās no Staubiņa,, ieguvis vairāk, nekā cerējis.
Ļovka savus panākumus attēloja daudz pieticīgāk nekā viņa- draugs Vovka. Tomēr neslēpa sveci zem pūra, un pat Vovka bija spiests izteikt viņam atzinību.
Atgriezušies Ķēniņa ielā, zēni nolēma vakarā atkal satikties;-. Vovka pastāvēja uz to, ka noteikti jādibina slepenais ordenis. Tā nosaukums būšot «Neredzamo savienība». Dibināšanas sapulces laikā esot jāuzņem arī Ēriks un jāapspriež visdrīzāk veicamie pasākumi grāmatu ieguvē. Vovka kā nākamais savienības vadonis un sekretārs apņēmās sagatavot sapulci.