Выбрать главу

Grāmatsietuve atradās no ķieģeļiem mūrētā šķūnī, kas kād­reiz kalpojis par govju kūti. Zemajā telpā bija tikai divi lo­dziņi, un grāmatsējējs bija piestūmis savu darbgaldu, apkrautu ar šķērēm, nažiem un klīstera podiem, pie viena no tiem. Zem otra loga stāvēja prese un griežamā mašīna. Grāmatu kalni, kurus vajadzēja iesiet, kārtu kārtām slējās gar sienām. Būcenītis līdzās darbnīcai bija ierīkots par dzīvojamo istabu.

Zvaigznīte, kaut ari viņai bija tikai divpadsmit gadu, uztu­rēja saimniecību. Viņas vecāki bija gājuši bojā nelaimes gadī­jumā uz dzelzceļa, un grāmatsējējs bija pieņēmis meiteni audzināšanā, par ko viņa atlīdzināja ar sevišķu pieķeršanos. Nenogurdināma viņa darbojās no agra rīta līdz vēlam vaka­ram. Meitene mazgāja, slaucīja, vārīja un, ja bija nepiecie­šams, nesa pasūtītājiem iesietās grāmatas uz mājām.

Viņas tēvocis bija mierīgs, labsirdīgs, gadus piecdesmit pie­cus vecs vīrs, kuram grāmatas bija ne tikai peļņas avots. Katru brīvu brītiņu viņš lasīja, vakaros labprāt sarunājās ar studen­tiem un strādniekiem un aizdeva viņiem grāmatas, kuras tajā laikā bibliotēkās un grāmatnīcās vairs nebija dabūjamas.

Iīdzko Vovka ienāca darbnīcā, Krasts uzlūkoja viņu. Vīram |iitI s.iputīgo zēnu bija simpātijas, grāmatsējēju arvien uzjautrināja viņa mūžam neizsīkstošā fantāzija.

Vovka uzreiz izstāstīja Zvaigznītes tēvocim par savu varoņdarbu.

Tagad šai piena šķaidīšanai vienreiz būs gals, un nabaga sievietēm vairs nevajadzēs barot zīdaiņus ar nevārīto krāna ūdeni, - taisnības cīnītājs Vovka nobeidza.

Krasts, kas akurāt grasījās nogriezt gabalu zaļas mākslīgās vadmalas kādai grāmatai, iesmējās.

- Ja Daugava uzzinās par tavām izdarībām ar vardēm, tad sargies.

Kā lai viņš uzzinātu? To jau neviens neredzēja, — Vovka pašpārliecināti atbildēja. Tad viņš pavaicāja, vai Krastam nebūtu kāda grāmata, ko palasīt.

—        Re, šie stāsti tev noteikti patiks. — Krasts viņam pasnie­dza kādu grāmatu.

—   Cerams, tur nebūs nekas par mīlestību, — Vovka sacīja.

—   Un, ja nu būtu, vai tas tev traucētu?

—        Es par šīm muļķīgajām jūtām negribu neko vairs dzir­dēt, — Vovka pavēstīja kā lietpratējs, kuram tādas jūtas nav ne plika graša vērtas.

Bet Zvaigznīte? Viņa izturējās tā, it kā viņai Vovkas dziļi filozofiskie izteikumi neinteresētu ne mazākā mērā. Ar ēveļ­skaidām, sanestām no zārcinieka darbnīcas, viņa kurināja krāsniņu, uz kuras stāvēja līmes pods.

Krasts apvaldīja smaidu un pavaicāja gudrajam Vovkam, kāpēc tad mīlestība esot muļķīgas jūtas.

—        Kāpēc? — Vovka atkārtoja. — Visas jūtas ir muļķīgas, ja tās vīra cilvēkam laupa saprātu. Viņš var būt mēnessērdzīgs un rāpot pa jumtiem, lūdzu, bet, ja dara to mīlestības dēļ, viņš manās acīs vairs nav nekāds vīrietis.

Zvaigznīte viņu pārtrauca un teica, ka došoties pie miesnieka Buldura palūkoties, vai viņam nav svaigu kaulu.

—        Tikai neaizmirsti, ka tev vēlāk jāaiznes jaunajai Alkšņa kundzei aploksne ar vēstuli un naudu, — piekodināja tēvocis, pamezdams acis uz galdu. Tur līdzās iesietai grāmatu kaudzei gulēja aploksne.

Zvaigznīte pamāja un izgāja no darbnīcas — nežēlīga kā vi­sas sievietes, kas domā tikai par kauliem un gaļu, bet nevis par jūtām, ko viņas ievaino.

Vovka noslēpa savas ievainotās jūtas, vienaldzīgi svilpo­dams kādu modes dziesmiņu. Pēc brīža viņš sacīja:

—        Paies noteikti vesela stunda, kamēr viņa atgriezīsies ar kauliem.

—   Kas tev šodien lēcies? — Krasts pacēla acis.

—        Man? Nekas, — Vovka meloja. — Bet es esmu salasījies pietiekami daudz grāmatu, kurās rakstīts, kas sievietes īstenībā ir. Nav nekāda nejaušība, ka viņas ap kaklu liek beigtu zvēru ādas.

—   Bet vīrieši taču arī nēsā ādas!

—        Nu jā, bet aukstuma dēļ, nevis gribēdami palielīties, ka viņi novilkuši kādam ādu.

Vovka stāvēja pie loga un nenolaida no Zvaigznītes ne acu, līdz viņa nozuda vārtu ejā. Gandrīz vai tajā pašā mirklī pa vārtiem pagalmā ienāca divi vīri.

—        Tur nāk kārtībnieks Vurgks ar kādu vīrieti. Man šķiet, taisni šurp! — Vovka iesaucās, un viņš nekļūdījās.

Dažus mirkļus vēlāk durvis atvērās, un abi vīrieši ienāca iekšā. Ūsainais Vurgks un kāds mazs, apaļš kā lodīte vīrelis melnā mētelī. Kārtībnieks palika stāvam pie durvīm, mazais rešņuks pienāca grāmatsējējam klāt pie galda. Ienākušas ziņas, ka Krasts savā darbnīcā glabājot pretvalstiskas grāmatas, viņš īgni paskaidroja. Grāmatsējējs palika mierīgi sēžam pie galda un pavaicāja, kādas grāmatas tad tiekot sauktas par pretval- stiskām.

Rešņuks sarauca degunu un izvilka no mēteļa sarakstu.

Krasts sakārtoja brilles un pārskrēja ar acīm sarakstu.

—        Apbrīnojami. Pat Gorkijs un Upīts ir kļuvuši par noziedz­niekiem, kuru grāmatām uzlikts aizliegums?

—        Kāds tur aizliegums! — Rešņuks kļuva nepacietīgs. — Tik daudz goda šiem lubu gabaliem neviens neizrāda. Tik vien kā jānoliek aiz atslēgas, lai nejauc cilvēkiem prātus.

 nezinu, vai manā sietuvē ir kāda no šīm grāmatām, — Ki.r.K ..icija. Paskatieties paši!

un nu Vovkam šķita, ka pienācis mirklis parādīt sevi pie­nācīgā gaismā. Uz darbgalda Krastam priekšā stāvēja vesela kaudze zaļā mākslīgā ādā vienādi iesietu grāmatu. Vovka, paņēma pašu augšējo no šīm grāmatām, atvēra to.

"Vaļi un to zveja Arktikā», — viņš izlasīja un tad pavaicaja: Vai tas arī ir noziedzīgs sacerējums?

Nepļāpā dumjības, — rešņuks uzbrēca. — Kam pieder šīs grāmatas? — Viņš norādīja ar savu strupo pirkstu uz kaudzi savā priekšā.