Ēriks vispār nekā nesaprata. Ko šī elsošana varēja nozīmēt?- Niknu lauvu vai sakaitinātu garu? Un dobjie sitieni, it kā kāds- dauzītu paklāju? (Jānis ar visu spēku blieza Vovkam pa muguru.) Un atkal šī guldzēšana? Vai tas atkal bija avots? (Jā. tikai šoreiz ūdens tecēja Vovkam rīklē.)
— Ak dievs, es gandrīz nosmaku, — Vovka beidzot izmocīja savā no korķa atbrīvotā balsī, kas pamudināja Ēriku noņemt no acīm apsēju. Viņš atkal atgriezās īstenībā. Te bija bēniņi un nekādas lūkas pie kājām, nekādu bruņinieku pulku, bija tikai trīs zēni, no kuriem viens — Vovka — joprojām pūlējās dziļi* ievilkt elpu. Jo norīt garu vīna pudeles korķi taču nebija nekāds nieks.
Ļovka lietišķi piezīmēja, ka norīts korķis vairs nav bīstams tikai tad, kad tas atkal dabiskā ceļā ierauga dienas gaismu. Vai ari jāsauc palīgā ķirurgs, un tas varot būt arī ļoti sāpīgi. Sāda doma Vovkam nemaz nebija pa prātam.
Viņš apvainoja Ļovku, ka tas gribot viņu ar šiem ļaunprātīgajiem čukstiem tikai iebaidīt, un teorētiskā izskaidrošanās par korķiem, korķu rijējiem un korķu laukā vilcējiem būtu izvērtusies kautiņā, ja nebūtu Jānis abus ķildniekus samierinājis.
Pēc šī īsā starpgadījuma sekoja Ērika uzņemšana «savienībā», kā arī tika izskatīti pārējie dienaskārtības jautājumi. Pirmajai plānveidīgi organizētajai grāmatu ieguves akcijai vajadzēja notikt rīt pie kāršu licējas un sapņu tulkotājas Grābes. Viņa dzīvoja pavisam tuvu, un «klienta» lomā pie viņas varēja nokļūt bez grūtībām. «Klienta» lomu uzņēmās Vovka. Ērika uzdevums bija aizdot Vovkam savu uzvalku, lai viņš varētu ierasties pienācīgā izskatā un zīlniecei nerastos aizdomas.
' — Ja es būšu tik smalki uzcirties, — Vovka apgalvoja, — gan es parūpēšos, lai uzreiz tiktu klāt un izdibinātu, kur šai kāršu vecenei glabājas grāmata. Apmēram pēc piecām minūtēm jūs aizdedziniet filmas rullīti un nosviediet to pie Grābes durvīm. Nenāktu arī par |aunu daži dūmu spridzekļi. Jucekli un bļaušanu es izmantošu … Vai skaidrs?
Visi pamāja.
Ar svinīgu zvērestu, ka neviens no viņiem nekādos apstākļos nedrīkst izpaust, kāds mērķis ir viņu slepenajai savienībai, sapulce tika slēgta, un četri «neredzamie» atstāja bēniņus tikpat . klusi un neuzkrītoši, kā bija turp uzlavījušieš.
10
Nākamajā ritā uzreiz pēc brokastīm Ēriks paziņoja pamātei, ka gribot iziet pagalmā, lai ieelpotu svaigu gaisu.
— Manis pēc dari, ko tu vēlies, — viņa asi atcirta aizvainotā balsī.
Ēriks par to neuztraucās.
Vovka, kuram vairs nedraudēja nekādi sarežģījumi ar korķi, bija sevišķi labā noskaņojumā. Aiz zārcinieka darbnīcas viņš samainīja ar Ēriku drēbes un gāja pie zīlnieces. Sasniedzis īres namu, kurā viņa dzīvoja, Vovka vēlreiz aplaida skatienu visapkārt. Viņa draugi, spridzinātāji, bija sekojuši. Ieraudzījis zēnus aiz avīžu kioska, Vovka mierīgi devās mājā iekšā.
Otrajā stāvā pie kādām netīri zaļām durvīm bija piestiprināta misiņa plāksnīte: «Zelma Grābe, grafoloģe».
Salikusi sirmgalve atvēra Vovkam durvis.
— Ko tu gribi? — viņa nelaipni uzprasīja.
— Es vēlētos satikt Grābes kundzi, mani sūta mana tante.
— Tava tante? Kas viņa ir?
— Viņa ir namsaimniece, viņai pieder lielais sešstāvu stūra nams ar garāžām apakšā. — Ērika uzvalks stiprināja Vovkas pašpārliecinātību, kaut arī citkārt melojot viņš reti kad jutās apjucis.
Večiņa nopētīja zēnu, un labās drēbes radīja nepieciešamo efektu. Viņas seja, kas līdzinājās sažuvušam kartupelim, savilkās smaidā.
— Kāpēc tad viņa tevi šurp sūtījusi, manu dēliņ? — Ļaunā ragana bija pārvērtusies par labo feju.
— To es drīkstu pateikt vienīgi zīlnieces kundzei personiski, — Vovka meloja bez sirdsapziņas pārmetumiem. — Lieta ir ļoti steidzama.
— Tad nāc vien iekšā, manu zēniņ, es tevi tūliņ aizvedīšu pie viņas, tev nemaz nebūs ilgi jāgaida.
Večiņa gāja pa tumšo, pēc oglēm un auna cepeša smirdošo gaiteni un atvēra durvis, kas veda kādā istabiņā. Tur sēdēja aptuveni pusducis vecu un jaunu sieviešu, kuras tīkoja pie kāršu licējas tikt vaļā no saviem sūri grūti pelnītajiem grašiem par vienu izdomātu pasaciņu. Tā kā Vovka bija pagādājis sev tanti ar sešstāvīgu īres namu, viņam nācās gaidīt tikai īsu brītiņu. Tad večiņa zēnu uzaicināja ieiet blakusistabā, kur viszine Grābes kundze noturēja savus «seansus».
Lielā istaba bija bāztin piebāzta ar mēbelēm. Skapji, bufetes, grāmatu plaukti un galdiņi to piepildīja kā īstu mēbeļu noliktavu, un visas mēbeles bija piekrautas ar sīkiem greznuma priekšmetiem, lētām kristāla vāzēm, kurās saliktas papīra puķes, raibi izkrāsotiem dekoratīviem šķīvjiem un apzeltītām kafijas tasēm. Zīlniece bija mantīgs cilvēks. Krietnā ducī fotogrāfiju, kas karājās pie sienas, bija redzami viņas dzimtas senči un piederīgie. Tas viss Vovku maz interesēja. Viņš šķielēja pēc grāmatas, un viņam laimējās. Tā gulēja uz kādas etažeres!
Zīlniece sēdēja istabas Vidū pie galda. Viņa bija korpulenta sieviete melnās drēbēs, ar melnu kaķi klēpī un melnu grāmatu līdzās, kurai uz vāka zelta burtiem bija rakstīts «Melnā maģija». No resnās, melnās sveces cēlās augšup sīka, melna kvēpu vērpete, uz melnā galdauta gulēja spēļu kāršu komplekts.
Galda otrā pusē sēdēja bāla, neglīta meitene. Zīlniece, neraugoties uz savām kuplajām miesām, kā īsta svētā dobjā balsī sludināja: