— A, tagad es redzu šīs kopsakarības pavisam skaidri. Tu esi dūšīgs zēns. — Zīlniece paplikšķināja Vovkam pa vaigu.
— Tātad pasaki savam onkulim Zaharam, ka es to lietu nokārtošu. Te būs konfekte par to, ka tu man visu tik labi izstāstīji.
Vovka iebāza konfekti mutē. Viņš bija zaudējis visas cerības uz savu draugu akciju un gribēja atvadīties.
Tad nāca ilgi gaidītais blīkšķis, un sapņu tulcenes uzgaidāmajā telpā atskanēja daudzbalsīgi spiedzieni:
— Uguns! Deg, deg!
Grābe pielēca kājās un žigli izdrāzās no istabas. Vienā lēcienā Vovka bija pie etažeres. Pabāzis tīkoto grāmatu zem jakas, viņš steidzās gaišreģei nopakaj.
Viņa un pārējās sievietes bija izskrējušas gaitenī, pilnā ar kodīgiem dūmiem. Izbaiļu vietā tagad atskanēja skaļa lamāšanās.
— Nolādētie resgaļi! Policiju viņiem vajadzētu uzlaist, gatavie dedzinātāji! — Grābe lamājās.
Vovka samina dūmojošo filmas rullīti un, kā jau labi audzinātam zēnam pieklājas, paskaidroja:
— Tie katrā ziņā ir neaudzinātie zēni no ielas, viņi vienmēr kaut ko tādu pastrādā.
Vovka nopelnīja vēl vienu konfekti.
Draugi viņu gaidīja Ķēniņa ielas pagalmā. Vovka lepni izvilka grāmatu. Pārējie bija ne mazāk lepni, kaut ari viņi pasākumā bija piedalījušies tikai ar vienu blīkšķi.
īpašu atzinību Vovka izpelnījās, kad atkārtoja draugiem stāstu par Smarkovnu. Zēni nolēma sekot zīlniecei un novērot, ko viņa vakarā iesāks pie Smarkovnas mājas.
Grāmatu uzdeva «novārīt» Jānim, jo viņam nebija jābaidās no liekiem jautājumiem, kurus varētu uzdot tēvs.
Jāņa tēvam šajā nedēļā bija nakts maiņa. Kad Jānis pārnāca mājās, tēvs baroja mazo Kārlīti. Bija sagatavoti spināti ar ceptu olu, un Kārlītis, kuram, spināti negaršoja, parādīja apbrīnojamas spējas: viņš bija ļāvies aizbāzt sev aiz vaigiem piecas karotes zaļās dārzeņu putras un nenieka nenorija. Tēvs pacietīgi centās mazajam iestāstīt, ka spināti ir pats jaukākais, garšīgākais un veselīgākais ēdiens' pasaulē, taču Kārlītis nebija par to pārliecināts.
Jānis, kurš katru dienu aprūpēja brālīti, panāca īsā laikā to, ko tēvs nebija spējis veselā stundā. Spināti nozuda no šķīvja un nonāca viltībā pārspētā tiepšas vēderā. Līdz ausim nosmērējies ar zaļo putru, Kārlītis pats brīnījās, ka šķīvis jau tukšs.
Nolicis mazo brāli gultā uz diendusu, Jānis apsēdās līdzās tēvam, lai paēstu pusdienas.
Jāņa tēyam bija mazliet virs četrdesmit, pēc profesijas viņš bija lokomotīvju atslēdznieks, mierīgas dabas, mazrunīgs, taču ne bez iedzimtas atjautības. Viņš bija daudz lasījis, pašapzinīgs cilvēks, kuru tik viegli vis nevarēja iebaidīt nekādi Ulmaņa valdības aizliegumi un iegrožojumi. Jau agrāk viņš bija darbojies dzelzceļnieku arodbiedrībā un tagad nelegāli turpināja šo darbību. Pret Jāni, kuram pēc mātes nāves bija jāuzņemas viss mājas soļa smagums, viņš izturējās kā pret jaunāko biedru, bez augstprātīgas laipnības un aizbildniecības. Neviens no pārpratumiem, kas parasti spēja sanaidot vecākus un bērnus, neapēnoja abu labo saprašanos. Sī savstarpējā uzticēšanās izpaudās arī šodien, kad Jānis pēc pusdienām izvilka no jakas grāmatu. Tēvs, lasīdams avīzi, izbrīnīts paskatījās.
— Ko tu iesāksi ar šo sapņu lubeni? — viņš vīpsnādams vaicāja. — Vai tu vakar sapnī redzēji ēzeli un gribi zināt, ko tas varētu nozīmēt?
— Nē, to ne. — Zēns smaidīja.
— Kam tad tev tā vajadzīga?
— To es nedrīkstu teikt. Noslēpums, — Jānis paskaidroja.
Tēvs ar šo paskaidrojumu apmierinājās.
— Nu, labi, glabā vien savus noslēpumus. Klusēšana bieži vien ir daudzkārt labāka nekā pārliecīga mēles kulstīšana. — Viņš iegrima avīzē, taču iepleta muti, ieraudzījis, ka Jānis bāž grāmatu katlā ar verdošu ūdeni.
— Tai jāvārās vismaz trīs minūtes, — Jānis paskaidroja.
— Un kas tur iznāks? Grāmatu buljons?
— Nē.
— Kāpēc tad tu to vāri?
— Arī to es tev nedrīkstu izpaust, tas tāpat ir noslēpums. — Jānis ar smeļamo kausu izcēla laukā atmiekšķēto grāmatu un nolika uz galda. Tēvs, neteikdams ne vārda, izņēma no virtuves atvilktnes divas dakšas un pasniedza zēnam.
— Se, lai tev būtu ar ko papīra vistiņu sadalīt.
Jānis to arī darīja, taču piedzīvoja vilšanos.
— Mekā nav, — viņš secināja. — Pūles bijušas veltas.
— Nākamo reizi tev būs vairāk laimes, — tēvs sacīja mākslotā nopietnībā. — Tad tu atradīsi simtlatnieku. — Viņš pat nenojauta, ka ar savu piezīmi trāpījis taisni mērķī.
Iegājis blakusistabā, lai apskatītos, vai viņa mazais dēls nav nospēries pliks, tēvs dzirdēja Kārlīti sapnī murminām:
— …es ari gribu zagt grāmatas, tikai bez zivju eļļas. Lai Bulduris dzer zivju eļļu …
Rudzīštēvs nogrozīja galvu. Taču viņš bija gudrs vīrs un nepūlējās ielauzties bērnu noslēpumos. Viņš tikai pasmaidīja un atgriezās virtuvē.
Jānis nomazgāja traukus un apsēdās pie paštaisīta darbagalda. Viņš jau vairākas dienas būvēja kādu mazu tvaika mašīnu. Tēvs palīdzēja viņam un ne ar vārdiņu nepieminēja no- slēpurņaino grāmatu.
11
Zēni jutās rūgti vīlušies, no Jāņa uzzinājuši, ka viņš grāmatā neko nav atradis. Viņi mierināja sevi ar domu, ka atlikušas tikai piecas grāmatas, kuras jāiegūst. Arī atmiņas par zīlnieci uzmundrināja zēnu prātus.
Viņi sasniedza Smarkovnas gruntsgabalu, kad metās jau krēsla. Līdz astoņiem bija vairāk nekā pusstunda laika, un zēni nolēma izlūkot, kas notiek Smarkovnas mājā.