Izliekta dēļu sēta atdalīja gruntsgabalu no ielas. Viņi izlozēja, kuram jārāpjas pāri sētai un jāpielavās pie mājas. Loze krita Ļovkam un Ērikam. Ļovka neizjūta nekādu nepieciešamību izlūkot svešo gruntsgabalu. Viņš paziņoja, ka Vovka lozēšanā esot blēdījies un negodīgā ceļā iesmērējis viņam neīsto sērkociņu. Pret tik acīm redzamu īstenības sagrozīšanu Vovka spēja izturēties vienīgi ar nicinājumu.
— Būtu vismaz godīgs un atzītos, ka tev bail. Bet šitā… tas pat vairs nav kauns, tas ir visīstākais negods. Es iešu tavā vietā.
Ļovka iekoda apakšlūpā. Kauns, kas pieņēma negoda apmērus, kā radās, bija viņu pamatīgi aizskāris. Taču Vovka jau bija pāri sētai, un Ļovkam neatlika nekas cits kā drošībā samierināties ar savu negodu.
Ēriks un Vovka, cik klusi vien spēdami, lavījās pie koka nama, kas atradās gruntsgabala vidū. Vairākkārt viņiem gadījās iespert pa visādām vecām grabažām — novalkātu zābaku» sarūsējušām konservu bundžām, pudeļu lauskām.
Tikpat pamesta kā zemes gabals izskatījās arī pussagruvusī, krievu stilā būvētā koka māja. Tā stāvēja līdzās kādam bērzam un izplatīja trunējošo koka smārdu. Bija grūti iedomāties, ka šajā graustā varētu dzīvot Smarkovna — pati bagātākā, kaut arī pati skopākā kundze šajā ielā.
Visapkārt bija tumšs un kluss, un pat suns neierējās, kad' abi zēni sasniedza koka būceni. Viņi nodomāja, ka Smarkovnas nemaz nav mājās, taču tad caur aizvērtiem slēģiem ar sirds- veida izgriezumiem saskatīja divus vārgus gaismas punktiņus.
— Viņa noteikti sēž pie sveces un skaita naudu, vecā, skopā ragana, — Vovka čukstēja Ērikam ausī.
Pie šķūņa, kas atradās dažus soļus no mājas, gulēja kādas trepes, kurām trūka puse pakāpienu. Zēni uzmanīgi pacēla trepes un atslēja pret mājas sienu blakus logam. Caur sirdsveida- izgriezumiem varēja iemest skatienu istabā.
Salīdzinājumā ar Smarkovnas pussagruvušās mājas ārieni, šī istaba bija pārsteidzoši labi iekārtota. Pie sienām karājās Buhāras paklāji, vesels stūris bija piekārts ar pusapsudrabotām un pusapzeltītām svētbildēm, kuru priekšā dega sarkanas, zilas,, dzeltenas un violetas petrolejas lampiņas. Līdzās durvīm stāvēja gulta. Tā bija pilna ar pēļiem un spilveniem un pārsegtai ar zaļu plīša lakatu.
Smarkovna, maza un kaulaina sieva, sēdēja pie galda apaļa vara patvāra priekšā. Viņai iepretī — kāds pavecāks vīrs. Seja viņam bija dzeltena kā siers, no viņa matu bagātības bija palikušas pāri tikai dažas šķipsnas pie deniņiem. Tās viņš bija meistarīgi pārķcmmējis pāri plikajam galvvidum un pielīmējis ar briljantīnu. Arī citādi viņš bija rūpējies par savas ārienes izdaiļošanu. Večukam mugurā bija vizītsvārki un krekls ar iestīvinātu apkaklīti. Taču tas nespēja noslēpt trūkumu, kas šī kavaliera izskatu krietni izkropļoja: viņam bija liels kākslis.
Tomēr Smarkovnai, kā liekas, šis trūkums netraucēja. Viņas melnās, durstīgās acis, kurās parasti dzalkstīja ļaunums, satraukti spīdēja, viņas galva atgādināja putna galvu ar diviem sārtiem vaigiem.
— Vēl glāzīti tējas, Apša kungs? — viņa vaicāja saldenā balstiņā. — Vai kēksiņu? Pašas cepts.
— Labprāt atļautos. Paldies, paldies. Jā, tas patiešām ir tik mīksts, ka vai kūst uz mēles, — ciemiņš slavēja un sniedzās pēc piedāvātā cienasta.
— Pagaršojiet arī medu, īsts liepziedu medus, maksā vienu latu astoņdesmit mārciņā, man vēl laimējās lēti dabūt.
— Es taču nedrīkstu jūs aplaupīt, mīļā Varvara Feodo- rovna, — ciemiņš spurojās pretī, sniegdamies pēc medus poda. — Tiešām tik salds, ka vai kutina aukslējas! Lats astoņdesmit par tādu mantu nudien ir smiekla nauda. Jā, jā, jūs patiesi esat čakla namamāte, ko es personiski sievietēs vērtēju augstāk par visu pārējo. Starp citu, mazs jautājums. Es dzirdēju, ka jūs savu stendu bazārā grasoties paplašināt un līdzās audumiem pārdot ari ādas izstrādājumus? Tik tiešām brīnišķi mīksts, kūst taisni uz mēles.
— Domājusi par to esmu jau sen, bet jūs jau zināt, kādas grūtības! Pirmām kārtām — kur lai mūsdienās atrod uzticamu pārdevēju, kas tādā gadījumā man būtu nepieciešams? Ja ņemsi pirmo, kas pagadās, peļņas vietā būs vieni vienīgi zaudējumi, jo tevi nemitīgi apzags. Ja paņemsi godīgu cilvēku, viņš pieprasīs tādu algu, ka no peļņas tikpat nekas neiznāks. Vai vēl glāzīti tējas? Un kēksiņu?
— Jā, ar svešiem cilvēkiem allaž ir problēmas. Patiešām debešķīgi mīksts ir šis kēkss, es teiktu — tas dzied par jums kā par namamāti patiesu slavas dziesmu. Un, atklāti runājot, arī jūsu pārdomas par veikala lietām, tā sacīt, ir gluži manējās. Es gribu teikt, ka jums ir pilnīga taisnība, veikala lietās vienmēr jārīkojas ārkārtīgi piesardzīgi.
— Tā ir, mums jābūt reālistiem, vienmēr jāzina, ar ko ir darīšana, citādi vēlāk jāpiedzīvo vilšanās. Bet nekautrējieties taču, Apša kungs, ņemiet pilnu karotīti, tas ir saldāks par labāko cukuru.
— Gluži manas domas, Varvara Feodorovna, arī es esmu par reālu skatījumu… Tiešām, tik salds, ka aukslējas kut!… Bet ko es vēl gribēju sacīt, šādi paplašinot veikalu, jārēķinās ar lieliem izdevumiem. Vai jūs arī to esat labi apsvērusi?
— Kā tad citādi? Vai tiešām jūs domājat, ka es rēķinu sliktāk nekā jūs?
— Kur nu! Grēks būtu tā domāt. Man tikai šķiet… kā lai to pasaka: lai varētu rīkoties, vienmēr pa rokai jābūt skaidrai naudai, ļoti daudz skaidrai naudai.
— Cik katram ir pa rokai, Apša kungs, ar tik arī viņš var rīkoties.
— Pareizi, khe, khe, ļoti pareizi, tā sacīt — pavisam pareizi. Un, ja es drīkstētu jautāt — ar lielu uzticēšanos un pilnīgi starp mums —, khe, khe, cik tad jums, Varvara Feodorovna, ir tās naudas, ar ko rīkoties?