— Mēs neesam — vai nevēlaties vēl glāzīti tējas? — ne miljonāri, ne gluži nabagi. Un kā ir ar jums, cienītais?
— Arī mēs esam — paldies, liels paldies, sirsnīgs paldies —, ja atjauts tā sacīt, šo to atlicinājuši, ar ko varētu rīkoties.
— Traks var palikt aiz ziņkāres — varbūt vēl kēksiņu? — ko jūs atbildētu, ja jums pajautātu, cik tas aptuveni būtu, ar ko jūs varētu rīkoties?
— Man klājas — tiešām kūst uz mēles — tieši tāpat kā jums. Arī mani mazpamazām ļoti ieinteresē, ko jūs atbildētu, ja jums pavaicātu, ar cik lielu summu jūs varētu rīkoties?
— Ja es būtu vīrietis, es saprastu, ka šajā gadījumā jums jāatbild pirmajam.
— Bet, Varvara Feodorovna, kāda nozīme tam, ka esmu vīrietis? Tieši otrādi, es teiktu, ka šādos gadījumos sievietei jārāda piemērs.
— Par to varētu arī padomāt, ja šī sieviete būtu droša, tā sacīt, ka pretējā, vīrišķā, puse domā ne tikai par veikalu, bet arī par cilvēciskajām attiecībām.
— Pretējā puse to dara, ticiet man, jau sen.
Tādā gadījumā pretējai pusei, atklāti runājot, vajadzēja ii savu lēmumu mazliet pasteigties, lai abas puses beidzot liktu skaidrībā, par ko ir runa.
— Gluži mans viedoklis, Varvara Feodorovna, gluži manas domas. Es tikai netiku skaidrībā, vai pretējai pusei arī ir tādas pašas intereses.
— Tieši tādas pašas, Apša kungs.
— Tad paliksim pie tā, ka, sacīsim, nedējas laikā abas puses apņemas pagādāt attiecīgos dokumentus, pēc kuriem visi jautājumi, arī cilvēciskie, tiktu galīgi noskaidroti.
— To tik tiešām varētu.
Pēc šīs vienošanās Apša kungs piecēlās, vēlreiz apzvērēja, ka nekad neesot dzēris tik labu tēju, baudījis tik smaržīgi saldu medu un ēdis tik mīkstu kēksu, kas pats kūst uz mēles; tad viņš atvadījās un izgāja no mājas.
Smarkovna palika viena. Sarauktu pieri viņa paskatījās uz tukšo kēksa bļodu un pacēla medus glāzi pret gaismu, lai novērtētu, cik daudz apēsts. Pēc tam, nokrāmējusi galdu, izņēma no skapja skaitāmos kauliņus un mazu rēķinu grāmatiņu. Zīmuļa gala smaili ar mēli samitrinādama, viņa izdarīja grāmatā vairākus ierakstus un tad pievilka klāt skaitāmos kauliņus, jo acīmredzot gribēja ķerties pie lielākas skaitīšanas. Pārsteidzoša bija izveicība, ar kādu viņas putna nagiem līdzīgie pirksti rīkojās ar skaitīkļa kauliņiem; varēja redzēt, ka viņa ir ievingrinājusies.
Vovkam un Ērikam skopās vecas novērošana vairs nesolīja neko jaunu. Sāka līt, un viņi nolēma atkal doties uz ielu, kur sardzē stāvēja draugi.
Viņi atrada Jāni un Ļovku ļoti saīgušus. Kaut arī jau bija ceturksnis uz deviņiem, zīlniece joprojām nerādījās, iela palika tukša un klusa.
— Pagaidīsim vēl piecpadsmit minūtes, līdz pusdeviņiem, — Vovka ierosināja. — Viņa man stingri apsolīja, ka atnāks. Varbūt viņa ir aizkavējusies. ,
Zēnam bija taisnība. Jau pēc īsa brītiņa lietainajā tumsā parādījās sievietes augums, kas steidzās pa ielu šurp, tā bija Grābe.
Pie Smarkovnas gruntsgabala viņa apstājās, apskatījās visapkārt, tad pavērās rokas pulkstenī. Viņa nesastapa nedz Za- haronkuli, nedz kādu no zēniem. Viņi bija noslēpušies aizaugu- •'.jiJ:i laukuma, kas atradās blakus Smarkovnas gruntsgabalam, un no turienes vēroja, kas notiks tālāk.
(irabe arvien biežāk un nemierlgāk skatījās pulkstenī. Za- haronkulis nerādījās, un viņa droši vien gudroja, vai nevajadzētu iet mājās.
Tad Vovka nolēma rīkoties. Viņš pameta slēptuvi un devās uz ielu, kur gaidīja Grābe.
— Labvakar, cienītā zīlnieces kundze, — viņš sveicināja un izlikās, ka būtu skrējis. — Nāku sava onkuļa uzdevumā. Viņš bija šeit tieši astoņos, kā norunāts, taču diemžēl nevarēja jūs sagaidīt. Viņš lūdz, lai jūs minētajā lietā pirmos kontaktus uzņemtu ar manu tanti bez viņa, jo jūs jau visu zinot. Pēc tam jums vajadzētu apmeklēt manu onkuli mājās, Avotu ielā 10, lai apspriestu ar viņu veikala pusi.
Dzirdot pieminam veikala pusi, Grābes dusmīgā seja kļuva gaišāka. Viņa paziņoja, ka ir gatava uzņemt pirmos kontaktus bez Zaharonkuļa, taču uzsvēra, ka viss tālākais varot notikt tikai pēc personiskas sarunas ar Zaharonkuli.
Vovka apsolīja to darīt zināmu onkulim, paklanījās un aizsteidzās prom. Viņš gribēja cik vien iespējams ātri atgriezties novērošanas postenī pie loga. Ēriks viņu atkal pavadīja.
Grābe piezvanīja pie vārtiņiem. Smarkovna atvēra, nemaz nebūdama īpaši izbrīnīta par vēlo apciemojumu.
— Labvakar, esiet sirsnīgi sveicināta, cienītā Smarkovnas kundze, — Grābe lišķējās. — Atvainojiet par traucējumu, bet mani pie jums atvedis steidzams lūgums. Viena no manām klientēm, kurai nav tas gods jūs personiski pazīt, lūdza, lai es viņas vietā atnākot pie jums, un tā kā es nespēju atsacīt…
— Nepļāpājiet, mīļā, tik daudz, — Smarkovna pārtrauca viņu pusvārdā, — sakiet īsi un skaidri — ko jūs gribat? Kaut ko ieķīlāt, lai dabūtu naudu? Kas jums ir līdzi? Krāmējiet laukā!
Grābe paklausīgi izvilka no rokassomiņas saktu.
— Tā ir pēdējā vērtslieta, kas pieder nelaimīgajai kundzei, bet viņai ir četri bērniņi un vīrs dzērājs …
Lai viņai būtu kaut vesels bars dzērāju vīru, sakta tādēļ nekļūs dārgāka. Pieci lati un ne santīma vairāk, — noteica-
Smarkovna, kas blakus audumu tirdzniecībai tirgū nodarbojās arī ar augļošanu.
Gaišreģe uzreiz piekrita un pārspīlētā sirsnībā pateicās.
— Tagad nabaga bērniņiem atkal labu laiku būs ko ēst, šo labdarību viņi jums nekad neaizmirsīs.
Smarkovna ar savām acīm, līdzīgām kniepadatas galviņām, neuzticīgi nopētīja Grābi.