— Gar nabaga bērniņiem man nav nekādas daļas. Bet par vienu jums man jāgalvo: ka sakta nav zagta. Citādi jūsu neizsakāmi nabagā kundze nonāks cietumā un jūs kopā ar viņu. Tādās lietās es jokus nesaprotu, mana dārgā.
— Bet, mīļā Smarkovnas kundze, par ko jūs mani uzskatāt?
— Atturēšos jums to izpaust. Neesmu tik kāra bāzt katram taisnību acīs, lai par apvainošanu stātos tiesas priekšā, — Smarkovna indīgi atcirta. Varēja redzēt, ka viņa neuzskata par nepieciešamu turpināt sarunu ar Grābi. Turpretī Grābe to vien gaidīja, lai varētu pēc ievada ar saktu ķerties pie galvenā.
— Jā, — viņa nopūtās, — ar ļaudīm vienmēr iznāk klapatas. Kurš to zina labāk par mani. Nupat mani uzmeklēja jūsu dārgais brāļadēls, lai lūgtu man padomu, bet es arī atturējos viņam kaut ko teikt.
— Kādu padomu tad viņš jums prasīja? — Smarkovna dusmīgi vaicāja. — Kā viņš varētu tikt pie manas naudas? Tādā gadījumā jums, cienītā padomdevēja, nemaz nebija vērts nākt šurp ar savu saktu.
— Es nudien nesaprotu, kāpēc jūs izturaties pret mani tik nelaipni. — Grābe savilka apbēdinātu seju. — Jums labāk vajadzētu uzklausīt kādu pareģojumu, lai zinātu, kā šajā vai kādā citā gadījumā rīkoties, nevis lamāties, nezinot, kāpēc.
— It kā nu es nezinātu. Mana nauda neļauj jums naktī mierīgi gulēt, — Smarkovna ķērca.
— Bet kurš tad runā par naudu? — Grābe iesaucās. — Nauda, nauda, jūs nemitīgi domājat, ka visi cilvēki tikai tīko pēc jūsu naudas. Kādu dienu jums to nāksies rūgti nožēlot! Slikti sapņi un rēgi — tas ir tikai sākums.
— Slikti sapņi ir ikvienam, kurš vakarā pārēdas klimpas vai skābus kāpostus.
— Klimpas vai skābi kāposti nenosaka mūsu sapņu saturu, cienītā. Tie mums tiek sūtīti, lai mēs caur tiem tiktu apgaismoti un pamācīti. Tāpēc sapņu skaidrošana cilvēku dzīvē ir gluži vai nepieciešama.
— Ja tas neko nemaksā, lai notiek, — audumu tirgotāja norūca. Viņai bija icšāvusies prātā kāda doma. Viņa zināja, ka Grābe reizēm uzņemas arī savedējas lomu, un tas lika vēlo apciemojumu ieraudzīt citā gaismā.
— No jums es neņemšu ne santīma, par to jūs varat neuztraukties, — Grābe apgalvoja. Un viņa jau vilka laukā no savas tarbiņas rokas spogulīti, tūtiņu ar kviešu miltiem un divas melnas sveces. Tās viņa nolika spogulim abās pusēs, apkaisīja to ar miltiem un ievilka ar pirkstu tajā riņķi. Riņķī blenzdama, kamēr acis k|uva pavisam šķības, viņa dobjā balsī ierunājās:
— Es redzu, jā, es redzu pavisam skaidri sārtu sirdi… tā pukst… ogļu melnu kraukli, viņš ķērc: padomā par savu nākotni, nenocietinies ilgāk savā aizdomīgumā un skopumā, jo tas kaitē tavai dvēselei vairāk nekā dzelzij rūsa. Un tagad es redzu tevi sēžam pie galda, es redzu, kā tu dzer tēju, un es redzu — ienāk kāds vīrietis, kaut arī durvis neatveras… Vai es runāju taisnību, vai tā ir?
— Vīrišķi te iegriežas it bieži, — Smarkovna izvairīgi atbildēja. — Viņiem nav naudas, viņi grib pļēgurot un ieķīlā beidzamo.
— Bet tas, ko es redzu, ir kāds noteikts vīrietis — izejamos svārkos, zābakos un ar zelta pulksteņķēdi.
— Hm, vai tā patiešām ir no zelta? — Smarkovna vaicāja.
Grābe, nesapratusi jautājuma jēgu, turpināja:
— Jā, es redzu viņu pavisam skaidri, viņš sēž šeit pie šī galda un dzer tēju un ēd karotēm medu.
Smarkovna iekrekšķējās. Viņa vairs nešaubījās, ka zīlnieci kāds ir sūtījis. Viņa tikai nesaprata — kas, vai nu viņas nekur nederīgais brāļadēls, vai Apša kungs, kurš tādējādi grib tikt pie skaidrības.
Grābe, redzēdama vecās saspringto seju, kļuva arvien pārliecinātāka, ka viņa ir uz pareizā ceļa.
— Es redzu, dārgā Smarkovnas kundze, šis apmeklētājs,
kas nāk dzert tēju, sagādā jums daža labu grūtu bridi, jā, jūs dažreiz pat nezināt, ko iesākt. Bet uzticieties man, es jums palīdzēšu ar vārdiem un darbiem. Vai šis, es domāju, hin, izķēmotais ciemiņš nāk bieži pie jums dzert tēju?
— Un, ja arī viņš nāktu ik dienas, — Smarkovna iekrekšķi- nājās, — kas tur liels? Savā mājā es varu dzert tēju, ar ko vien gribu. Un ko nozīmē — izķēmotais? Tik briesmīgs viņš nemaz nav.
— A, tagad es saprotu, ik dienas! Tāpēc jūs pie viņa izskata jau esat pieradusi.
— Un kāpēc lai es nebūtu pieradusi? Mazs trūkums ir katram, bet citādi viņš ir augstākā mērā solīds cilvēks.
— Jūs to saucat par mazu trūkumu, ja kāds tādā stāvoklī staigā pa pasauli?
— Ko nozīmē — tādā stāvoklī? — Smarkovna kļuva nikna, nojauzdama, ka gaišreģe atnākusi tomēr brāļadēla uzdevumā, lai atrunātu viņu no precībām. — Manos gados šāds vai līdzīgs trūkums ir mazāk svarīgs nekā solīdums, uzticamā.
— Neuztraucieties, mīļā Smarkovnas kundze, — Grābe viņu mierināja. — Varbūt es izteicos pārāk asi, bet es taču vēlu jums tikai to labāko.
— Tev vislabākais būtu, ja tu vispār nebāztu degunu, kur nevajag. Es esmu pietiekami veca, lai pati varētu izlemt. Ja es kādu cilvēku gribu novērtēt, es nevis blenžu uz viņu stundām ilgi, bet gan sarunājos ar viņu par svarīgām lietām.
— Tas nozīmē, ka jūs daudz sarunājaties ar šo… ar šo personu?
— Ne tava cūka, ne tava druva! — Smarkovnas acis spīdēja. — Bet ja tu par visu var-u gribi zināt, jā, mēs runājam ļoti daudz, dažkārt arī par laulībām un precībām.
— Precībām?
— Un kāpēc gan ne? Vai tu domā, ka es jau esmu par vecu? Neraizējies, savus abus iepriekšējos vīrus es ar godu esmu pārdzīvojusi, gan pratīšu dabūt arī trešo. Kaut gan lāgiem es podagras dēļ ķēros pie spieķa, tomēr savā dziļākajā būtībā es esmu sīksta, mana mīļā, sīkstāka, nekā tu domā.