113
— Par to es nemaz nešaubos.
8— 1547
— Kas tad? Vai jums nepatīk mans līgavainis?
— Bet, Smarkovnas kundze, apsveriet taču vienu mirkli pavisam mierīgi, pavisam vēsi, skaidru galvu, bez emocijām: kā jūs varat šādu briesmoni iedomāties sev par līgavaini?
— Briesmoni?! Tikai tāpēc, ka viņš pirmajā mirklī var likties mazlietiņ nesimpātisks?
— Es jūtu, Smarkovna, ka man neatliek nekas cits kā runāt atklātu valodu. Tikai nekļūstiet atkal dusmīga, es to daru vienīgi aiz vispatiesākajām rūpēm par jums, jo es jūs augsti vērtēju kā cilvēku un labdari un gribu jums palīdzēt. Varu jūs saprast: ja puse nakts jāpavada bezmiegā, cilvēkam prātā nāk visdīvainākās domas, un brīžam dažs labs pilnīgi zaudē sajēgu par īstenību. Es atceros — bija tāds gadījums: kāda zivju pārdevēja, visādā ziņā saprātīga sieviete, bija iedomājusies apprecēties ar zuti. Tikai viņam vispirms bija jākristās, jo viņa bija pareizticīgā. Taču zutim, kā viņa man stāstīja, bijuša9 briesmīgas bailes no ūdens kristīšanas šķīvī, un tāpēc kāzas neesot notikušas… Tas bija daudz smagāks gadījums nekā jūsējais, taču arī šai nabadzītei es palīdzēju. Un, ja jūs man uzticēsieties, mīļā Smarkovna, es jūs tāpat izārstēšu — un jūs uz visiem laikiem tiksiet vaļā no bezgalvainā līgavaiņa, it kā šis asiņainais fenomens nekad nebūtu traucējis jūsu dvēseles mieru.
Kamēr Grābe ātri centās viņu pārliecināt, Smarkovna arvien plašāk iepleta acis. Viņa blenza tā, it kā gaišreģei pašai nebūtu galvas.
— Saki — vai nevajadzētu paaicināt ārstu?
— Ārstu? Ārsts parasti neko nedod, un tas maksā žūksni naudas. — Grābe iztulkoja Smarkovnas jautājumu pēc savas saprašanas. — Kas grib atbrīvoties no bezgalvainiem spokiem, tam pirmām kārtām jātiek skaidrībā ar savu sirdsapziņu.
Smarkovna atkāpās dažus soļus, lai vismaz galds viņu šķirtu no, viņasprāt, sajēgu zaudējušās gaišreģes. Pēkšņi Smarkov- nai iešāvās galvā jauna doma:
— Paklau, vai tikai tu nemuldi šitās muļķības tāpēc, ka gribi mani iztaisīt par traku, lai šis slaists Zahars varētu apstrīdēt manu testamentu? Bezgalvaini spoki! Zuši, kas baidās no ūdensl Pagaidi tu man!
— Nomierinieties taču, dārgā Smarkovna!
— Ak man vēl būs jānomierinās! Es tūliņ izsaukšu policiju,, lai tev uzvelk trako kreklu un sešreiz dienā mērc ledainā ūdeni, tu, vājprātīgā zoss. Tu nonāksi gumijas kamerā, mana mīļā, un tevi tik ilgi spārdīs kā futbola bumbu, mana dārgā, kamēr tu pati sevi spogulī redzēsi bez galvas, tu, gaišredzīgā intrigante, tu, viltīgā čūska, — Smarkovna ķērca.
— Jūs, jūs to nožēlosiet, — tagad ieķērcās arī Grābe un manījās soli pa solītim uz durvīm. — Trako kreklu, ledainu ūdeni, gumijas kameru? To mēs vēl redzēsim, kura no mums abām tiks atzīta par jukušu. Pie manis katrā ziņā nenāk dzert tēju bezgalvaini viesi.
— Ā, nu man ir skaidrs. Iebāzt mani kā vājprātīgu trako namā un tad nodot aizbildniecībā — to jūs esat izgudrojuši! Tikai vienu jūs neesat paredzējuši, balodīši, sirsniņas, melnās odzes, ka Smarkovna jums abiem, manas mīļās pelītes, pārgrauzīs rīkli. Un tagad laukā, ļaunais krupi, citādi… — Viņa pacēla savu spieķi, un ar to pietika.
Grābes drosme nespēja mēroties ar Smarkovnas dusmām. Iekliegušies gaišreģe atstāja māju un drāzās cauri dārziņam uz ielu. Ēriks un Vovka, kas joprojām tupēja uz trepēm, dzirdēja viņu iesaucamies:
— Lai piesargās šis resgalis, ja viņš man vēlreiz gadīsies ceļā!
Taču zēniem nebija laika iedziļināties šīs piezīmes saturā, jo drīz viņi ieraudzīja Smarkovnas mājai tuvojamies jaunu apmeklētāju. Tas bija brāļadēls Zahars, kurš, kā ik katru vakaru, atnesa norēķinu.
Viņam bija iegarena galva; lielās, apaļās un izvalbītās acis šķita it kā tālumā aizklīdušas — bēdīgas un muļķīgas.
Ienācis istabā, viņš zemu paklanījās svētbilžu priekšā un pārmeta krustu. Biklā, klusā balsī viņš sveicināja tanti, kura sapīkusi viņu nopētīja, sākumā nebilzdama ne vārda. Viņš apjuka, iekrekšķējās un izvilka kabatlakatiņu, lai pilnīgi bez vajadzības noslaucītu degunu.
8*
115-
— Te būs norēķins, tante, šodien tirgošanās negāja tik labi. — Viņš nolika netīro kladi un ieņemto naudu uz galda.
Kad Smarkovna joprojām klusēja, viņš vairāk aiz apjukuma nekā aiz ziņkāres pavaicāja:
— Vai Apša kungs atkal bija pie tevis?
— Jā, bija. Mēs dzērām tēju un pamatīgi izrunājāmies, — Smarkovna atbildēja draudoši klusinātā balsī. — Kāpēc tu to gribi zināt?
— Es tikai pajautāju, neko vairāk.
— Tā, tā, tikai pajautāji, un neko vairāk. Tev noteikti Apša kungs diez ko nepatīk?
— Kāpēc tad ne? Viņš ir solīds cilvēks, cik nu cilvēks šajā grēku pasaulē vispār var būt solīds.
— Jā, jā, šajā grēku pasaulē katrs dzīvo, kā māk. Bet ļaudis runā, ka Āpša kungs kādreiz esot pārāk enerģisks. Tādi trūkumi kā viņa kākslis, viņi saka, nekad neesot nejaušība, bet gan dieva sods par pārāk lielu mantrausību.
— Tam es neticu, krustmāmiņ.
— Es jau arī pļāpāju tikai to, kas iešaujas prātā. Un pēdējā laikā, zini, reizēm kļūstu juceklīga.
— Tavā vecumā tev vajadzētu sevi vairāk saudzēt. Tu par daudz nopūlies.
— Tā laikam būs. Citas dienas es nomokos ar pamatīgām bailēm.
— Kā tā — ar bailēm?
— Jau ilgāku laiku mani apciemo kāds vīrietis, kam ir tikai kakls un nav galvas.
— Nav? …
— Jā, jā, iedomājies tikai! Viņš apsēžas šeit pie galda, sarunājas ar mani stundām ilgi, un mēs pat kopā dzeram tēju.