Divu citu «suņu» riešanu ļoti ticami bija atdarinājuši Jānis un Ļovka.
Tā beidzās šī diena; draugi, satraukti un līksmi dalīdamies savos iespaidos, devās uz māju. Ēriks nošķīrās pirmais. Kur tas laiks, kad vajadzēja būt gultā, taču viņam laimējās. Vecāki bija aizgājuši uz kino, un ekonome Vāvere, kas, viņam piezvanot, atvēra durvis, bija jauka, veca kundze, uz kuras klusuciešanu viņš varēja paļauties.
Nākamajā rītā zēni sapulcējās pie grāmatsietuves, lai apspriestos, kas būtu darāms šodien. Viņi nolēma vispirms aiziet pie popa Sergeja. Par spīti visām ķildām, kas notika viņu starpā augļu dēļ, zēni cerēja, ka varēs ar svēto tēvu vaļsirdīgi izrunāties. Vīlušies viņi uzzināja no veca baznīcas kalpotāja, ka pops aizbraucis uz kādu lauku vecticībnieku draudzi un agrāk par sestdienu neatgriezīsies. Pēc tam Ļovka un Ēriks devās pie profesora Ilmja; Jānis un Vovka — uz teātri. Viņiem nelaimējās. Profesors bija universitātē, aktrisei Guldenei vajadzēja ierasties uz mēģinājumu tikai pēcpusdienā. Atlika zobārsts Alksnis. Bet viņam šodien nebija pieņemšana.
Kad zēni atkal satikās pagalmā, izrādījās, ka kļūmīgi iesākusies diena turpinās zem nelabvēlīgas zvaigznes. Turklāt šī diena bija tik skaista! Vakardienas lietus bija nomazgājis debesis tīras; līksmi un gaiši spīdēja saule, mazie mākonīši, kas vietumis peldēja debesīs, bija mirdzoši balti kā tikko izmazgāts linu audekls. Bet ko tas viss līdzēja, ja neviena no grāmatām nebija iegūstama!
Tā kā pagalmā nekas nenotika, zēni devās uz ielu, lai novērotu turienes rosību. Paņēmuši Kārlīti pa vidu, viņi apsēdās uz akmens pakāpieniem slēgta ziepju veikala durvju priekšā dažu soļu attālumā no Buldura skārņa. Tupēdami saulē, viņi atkal apsprieda savus plānus, taču noskaņojums neuzlabojās. Sī ceturtdiena bija viņu pēdējā brīvdiena, rīt atkal sākās skola. Kā lai viņi tiek galā ar saviem uzdevumiem līdz nākamajai pirmdienai, pirmajam jūnijam? Turklāt ļaunākais, kas draudēja izjaukt viņu pasākumu, bija vēl tikai gaidāms!
Sīs briesmas tuvojās viņiem Grābes personā, kas ekonomes Murkuļa kundzes pavadībā devās iepirkties. Viņa bija savas kuplās miesas iespīlējusi melnā vilnas kleitā, galvā viņai bija melna platmale un kājās melnas kurpes.
— Ja prasu par vienu vienīgu garu izsaukšanas seansu divus latus piecdesmit, nedrīkst vieglprātīgi skraidīt apkārt raibā katūnā, — viņa pamācīja veco Murkuļa kundzi, kas tenterēja viņai blakus ar iepirkumu somu. Tad viņa atainoja ne jau pirmo reizi savus vakardienas piedzīvojumus:
— Tātad šī nelietīgā Smarkovna, kad es tev saku, metas man virsū, it kā es būtu gribējusi viņu apzagt, daudz netrūka, kad es tev saku, viņa mani būtu sagrābusi aiz rīkles. Un tas viss tā nolādētā resgaļa dēļ!
— Es tikai nesaprotu vienu, — veča svepstēja ar savu bezzobaino muti, — ko tas viss nozīmē? Kāds noteikti ir šo zēnu uzsūtījis. Un ja tas nav bijis šis pamuļķis Zahars, kurš tad un kādam nolūkam, es sev vaicāju.
— To es arī gribētu zināt. Jo tā spridzinātāju banda neapšaubāmi ir darbojusies ar zēnu uz vienu roku. Un, ko es vismazāk saprotu, — kāpēc viņi zaguši tieši okulto grāmatu. Tur jāslēpjas kaut kam īpašam, kad es tev saku.
— Jā, — Murkule atkal iejaucās, — nozaguši viņi jau ir mums daudz ko — kafijas tases, tamborētas sedziņas, kājslauķus un vienreiz pat kājceliņu gaitenī. Bet grāmatu? Nē, tur nudien slēpjas kas īpašs. Un piedevām tas resgalis izskatījās gluži uzticams un pieklājīgs.
— Pieklājīgs, uzticams? — Grābes apaļīgā seja piesarka aiz •dusmām. — Ja es viņu vēlreiz satikšu, tad viņam, kad es tev saku, smiekli vairs nenāks, šim… — Pēkšņi viņa apklusa.
Pat ne sešu soļu attālumā no viņas uz akmens pakāpieniem tupēja vairāki zēni, un viens no tiem nebija neviens cits kā viņas dusmu vaininieks Vovka, kas joprojām neko nenojauta.
Iegrimuši sarunā, zēni pamanīja briesmas tikai tad, kad tās, aptumšodamas sauli, kā melna atriebības statuja uzradās viņu priekšā.
— Nudien tas ir viņš! r
Vovka paskatījās uz augšu un sastinga. Pārējiem neklājās labāk. Vienīgi Kārlītis savā nevainībā neizprata dramatisko situāciju. Viņš Grābi nopētīja ar lielajām bērna acīm, un it īpaši, šķiet, viņu interesēja melnā, platā salmu platmale, pie kuras ar zaļām stikla acīm bija piestiprinātas dekoratīvas bezdelīgas spalvas.
— Tante, kāpēc tev tur ir tāds putns? — viņš sirdsšķīsti pavaicāja, norādīdams uz Grābes galvu.
I r. Ir viņš, Grābe otrreiz ierunājās tādā balsī, kā nāves spriedumu pasludinot.
Janls atģldās pirmais. Viņš iedunkāja Vovku un pajautāja visdziļākajā mierā:
— Ko viņa grib no tevis?
— Es … es nezinu, — Vovka stomījās.
— Tu nezini, ko es domāju, lempi? — Grābe smagi elsoja.
— Nē, jūs mani noteikti būsiet sajaukusi ar kādu citu.
— Ar kādu citu? Starp tūkstošiem es tevi pazītu, melis tāds, zaglisl
— Lēnāk, kundze, — atkal ierunājās Jānis. — Par šādiem apgalvojumiem, kas neatbilst patiesībai, jāmaksā.
— Man ir kāds onkulis, — tagad arī Vovka atguva dzīvību, — viņš reiz dzērumā, sajaucis vienu kučieri ar citu, nosauca to par ateju izvedēju, un par to viņam bija jāmaksā veseli desmit lati.
— Murkule, tūliņ atsauc policiju! — Grābe pavēlēja.