— Sakiet — ko viņa galu galā grib no manis? — par spīti pieminētajai policijai, Vovka izlikās bezrūpīgs. — Vai kāds no jums pazīst šo sievieti?
— Nekad neesmu redzējis, — meloja Ēriks.
— Es ari ne, — meloja Ļovka.
— Un es ne tik, — apgalvoja Vovka.
— Tā, tu ne tik? — Grābes krūtis cilājās. — Tad tas droši vien būs bijis tavs dvīņubrālis, kas mani vakar piemānīja un apzaga? '
— Man nav nekāda dvīņubrāļa, — Vovka nemeloja. — Un lamāt es sevi neļaušu. Es jūs nekad neesmu redzējis, pat ne murgos.
— Jūs nudien kļūdāties, — Jānis sacīja. — Jūs jaucat viņu ar kādu citu.
— So kļūdu mēs tūliņ noskaidrosim. Murkule, atsauc taču policiju!
Veča nekustējās. Viņa zināja, ka viņas maizes devējas amatam policija nozīmē tikai klapatas un papildu izdevumus kukuļošanai.
— Vakar tam zēnam bija brilles, varbūt jūs patiešām kļūdāties, — viņa sacīja.
Vovka aptvēra, ka līdz ar šiem vecās sievas vārdiem gadījums iegūst citu pavērsienu.
— Varbūt? — viņš izlikās sadusmots. — Vai nu jums rādās, vai arī jūs ļaunprātīgi un tīši kaut ko jaucat.
— Tīši es tev tūliņ sadošu pa ausīm, palaidni, — Grābe saskaitās.
— Tie tad būtu miesas bojājumi, un par tiem jāmaksā vēl vairāk nekā par apmelojumiem, — Vovka lietišķi aizrādīja.
— Kas jūs tādas esat, ka drīkstat mūs lamāt? — pat Ēriks saņēma drosmi.
— Viņi visi ir uz vienu roku, — Grābe pavēstīja. — Tā katrā ziņā ir tā pati banda, kas gribēja mūsu gaitenim pielaist uguni.
— Paklausieties, vai jūs neejat par tālu, — Ļovka viņu brīdināja. — Dedzinātāji? O, tas maksā vēl vairāk nekā miesas bojājumi. Par to draud cietums.
— Man ir onkulis, — Vovka atkal iejaucās starpā, — viņš kādu parka uzraugu nosauca par dedzinātāju, kad tas dedzināja sausās lapas, un, ko jūs domājat, mans onkulis sēž vēl šodien par valsts mundiera apvainošanu. Tā jau jūs varētu mūs tikpat labi nosaukt par slepkavām.
— Es jūs neesmu saukusi nedz par dedzinātājiem, nedz par slepkavām, — kāršu licēja tik smagi sēca, ka daži garāmgājēji bija apstājušies, lai noklausītos strīdā. — Es tikai teicu, ka šis lempis un neviens cits vakar bija pie manis un mani piemānīja, un piedevām vēl nozaga grāmatu.
— Kas tā bija par grāmatu? — apvaicājās kāds vājš vīrelis ar baltu vēdekļveida bārdu,
— Tā bija speciāla grāmata par okultismu, dziļi zinātnisks darbs, iesiets zaļā ādā, šī grāmata man izmaksāja četrus latus.
— Grāmata par okultismu? — Vīrelis nievīgi savilka lūpu kaktiņus. — Un tādas muļķības jūs dēvējat par dziļi zinātnisku darbu?
— Muļķības? — Grābe šņāca. — Muļķīgas drīzāk ir zināmas personas, kas izsaka spriedumus par lietām, no kurām tām nav nekādas sajēgas … Kas jūs vispār tācls esat?
Ja atļauts stādīties priekšā, mans uzvārds ir Sudrabs, <11111 (KMi- ionēts augstskolas pasniedzējs. — Vīrelis lepni izgāza krūtis. Ar to es gribu sacīt, ka, būdams izglītots cilvēks, es ļoti labi varu spriest par tumšo māņticību, kas acīm redzami aizklīsterējusi jums smadzenes.
— Ko, manas smadzenes esot aizklīsterētas? Kas tādā gadījumā ir jūsu galvā, jūs, pensionētais siseni?
Tik jaudīgiem uzbrukumiem vīrelis nespēja turēties pretī.
— Ir gan bezkauņa, — Grābe toties plosījās jo skaļāk, — neviens ar viņu nerunā, neviens neko neprasa, taču viņš uzbāžas varmācīgi, uzsāk strīdu ar miermīlīgiem garāmgājējiem, uzmācas vientuļām, neaizsargātām sievietēm.
— Bet atjaujiet…
— Tikai, paldies dievam, vēl ir gaišs, tumsā no tāda tipa var pamatīgi nobīties. Nupat avīzē bija rakstīts par uzbrukumu četrpadsmit gadus vecai meitenei, tas arī bija tāds vecs kraķis.
— Es…
— Tāds skolots kaulu kambaris.
— Jūs…
— Tāds gudrinieks ar spieķi.
Trīcēdams no aizvainojuma, augstskolas pasniedzējs, kā palīdzību meklēdams, skatījās apkārt, taču sastapa vienīgi ziņkārē ņirdzošas sejas, līdz viņa vietā ierunājās Vovka:
— Vai gadījumā godāto klātesošo vidū nebūtu kāds feldšeris?
Ļaudis uzlūkoja cits citu un apstulbuši purināja galvu.
— Kāpēc tev vajadzīgs feldšeris? — kāds vīrietis pajautāja.
— Man viņš nav vajadzīgs, bet tai tur ir nepieciešama šprice resnajā pēcpusē, lai viņai smadzenes atkal noskaidrojas. — Vovka mācēja būt neizmērojami bezkaunīgs, ja vien iepriekš bija pilnīgi pārliecināts par savas bezkaunības lietderību. Un šoreiz viņš bija par to pārliecināts. Pirms vēl satracinātā Grābe paguva zēnam uzbrukt, viņš uzrunāja apstājušos garāmgājējus: — Mēs mierīgi sēžam saulītē, te pēkšņi šī uzrodas kā melns negaisa mākonis un metas mums virsū: mēs
«sot zag|i, laupītāji un gangsteru banda, kas gribējusi nodedzināt viņas māju un tā tālāk.
— Tas taču ir … — Grābe mēģināja tikt pie vārda.
— Un, kad tas kungs, — Vovka neļāvās sevi pārtraukt, — augstskolas pasniedzēja kungs, visā savā pieticībā uzrunāja viņu par dāmu un cienīto kundzi un vēlējās uzzināt, kāpēc viņa tā kliedz, šī metas virsū arī viņam un aplamā viņu par skolotu kaulu kambari un meiteņu tirgotāju, un bandas vadoni, gribētos gan domāt, ka viņai ar steigu jāsaved smadzenes kārtībā.
— Vai tikai tā nav Grābe, zīlniece? — iejautājās kāda no sie- vietēm. Viņas blakusstāvētāja pamāja.
— Ak tā tas ir, — Vovka izmantoja jauno situāciju. — Zīlniece! Tāda, kas urķējas kafijas biezumos un istabas mušu uzskata par mirušu garu. Tad jau viss skaidrs.
— Es uzrakstīšu iesniegumu, lai šī persona turpmāk nevienu vairs nevarētu krāpt, — piezīmēja augstskolas pasniedzējs. Likās, ka viņš par galvas tiesu paaudzies.