- Grāmattirgotājam Staubiņam, — Krasts paskaidroja, nepārtraukdams darbu. — Es gribu pabeigt pēdējo, tāpēc ka šīm grāmatām jau šopēcpusdien jābūt veikalā. Pircēju pasūtījumi.
Atkal rešņuks sarauca degunu un piegāja pie kādas vecu, vel neizārdītu grāmatu kaudzes, kas bija sakrauta pie sienas. Vovka viņam sekoja.
Tur katrā ziņā būs kādas no tām, kuras jūs meklējat, — viņš nevaicāts paskaidroja. — Mudž no ķīmijas formulām, kā pagatavot spridzekļus.
- Taisies, ka tūliņ pazūdi no šejienes! — rešņuks nosēcās un gribēja viņu satvert aiz apkakles.
Taču Vovka bija veiklāks. Viņš padrāzās garām kārtībniekam, kas stāvēja pie durvīm, un bija drošībā.
Par Zvaigznītes tēvoci Vovka neuztraucās. Tas resnais muļķadesa, viņš domāja, darbnīcā neko neatradīs. Taču zēns maldījās.
Ceturtdaļstundu vēlāk Krasts iznāca no darbnīcas, un viņu pavadīja kriminālpolicijas ierēdnis, stiepdams saini ar grāmatam. Grāmatsējējam vajadzēja iet līdzi uz policijas iecirkni.
Ap pusdienlaiku es būšu atkal atpakaļ, — viņš uzsauca garāmiedams Vovkam. — Piekodini Zvaigznītei, lai uzsilda nūdeļu zupu.
Vovka pamāja.
Policijas iecirknī viņš tika ievests kādā istabā līdzās sardzes telpai. Tur pie rakstāmgalda sēdēja pavecāks policists īsi apcirptiem sirmiem matiem. Kriminālpolicijas ierēdnis nodeva viņam grāmatu saini un izgāja no telpas.
Policists pierakstīja Krasta personālijas un, drukādams ar vienu pirkstu uz rakstāmmašīnas, sastādīja konfiscēto grāmatu sarakstu. Tad viņš izvilka no atvilktnes iesāktu tabakas paciņu un piebāza pīpi.
— Hm, un jums tikai tāpēc lika nākt līdzi, ka pie jums tika atrastas šīs grāmatas? — viņš pavaicāja Krastam.
— Tā tas ir, — grāmatsējējs apstiprināja.
— Glīti iesietas. Redzams, ka jūs savu amatu protat. — Policists aplūkoja kādu no grāmatām. — Par aizturēšanu neraizējieties. Ja jūs neko citu nebūsiet pastrādājis, tad tā ir pusbēda. Jums uzliks naudas sodu vai iedos dažus mēnešus, nekas vairāk noteikti nebūs.
— Paldies, man pietiks ar to pašu, — Krasts sacīja.
Policijas ierēdnis atvēra vienu no grāmatām un brīdi lasīja.
— Es arī esmu uzaudzis laukos, — viņš sacīja, — un tas, kā te ir aprakstīta kāda zemnieka dzīve, ir ļoti interesanti.
Krasts neko neatbildēja. Un, tā kā neviens nenāca, policists turpināja lasīt.
— Jā, mats matā kā īstenībā, — viņš beidzot teica. — Nebūtu domājis, ka cilvēks visu spēj tik precīzi aprakstīt.
Krasts pavīpsnāja.
— To jūs nedrīkstat skaļi sacīt, citādi jums izies tāpat kā man.
Policists satrūkās.
— Es vispār neko neesmu teicis, jo tik musinošas grāmatas pamatoti tiek aizliegtas. — Viņš pavilcinājās, tad pastūma uz Krasta pusi iesākto tabakas paciņu. — Paņemiet. Noderēs — arī tad, ja jūs nesmēķējat.
Krasts pateicās un iebāza tabakas paciņu savā mēteļa kabatā.
Tiklīdz viņš to bija izdarījis, atvērās durvis un ienāca iecirkņa priekšnieks. Viņš vēl bija ļoti jauns — sārtu, labi koptu seju. Viņš īgni pavaicāja policistam, vai visas formalitātes ir nokārtotās. Grāmatsējējam iecirkņa priekšnieks nelaipni paziņoju, ka viņu pārvedīšot uz policijas cietumu.
bija jau pēcpusdiena, kad Krasts turp nonāca. Kamera, kurā viņš tika ievests, liptin lipa no netīrības, un vienīgās mēbeles bija trauks dabiskajām vajadzībām un koka lāviņa. Uz lāviņas sēdēja noskrandis vīrs sirmu matu vainadziņu ap galvu un lielu, zilsārtu degunu līdzīgu kartupelim.
Laipni lūdzam, kolēģi, — viņš sveicināja Krastu un piebungoja ar rādītājpirkstu pie deniņiem. — Vai tev ir kas smēķējams?
Krasts pamāja un izvilka no kabatas tabakas paciņu.
Sērkociņu man diemžēl nav.
Mēs esam alu cilvēki un iztiksim arī bez sērkociņiem, — apmierināti nosacīja Krasta kameras biedrs. Viņš noņēma no savas noskrandušās žaketes kādu pogu, kas turējās mazā āķītī. Poga sastāvēja no divām kopā saskrūvētām daļām, vidū bija izdobta un piepildīta ar posu. Paņēmis nolauztu lāpāmadatu, lieldegunis uzšķīla pret pogas malu dzirkstis, kas aizdedzināja posu. Netrūka ari avīžu papīra, un viņš drīz vien varēja ar baudu nodoties cigaretei.
— Starp citu, mans vārds ir Arnolds.
Krasts nosauca savu vārdu.
— Vai tu ilgi te paliksi? — kameras biedrs, smēķi kūpinādams, apvaicājās.
— Kā lai es to zinu. — Grāmatsējējs apsēdās lāviņas otrā galā.
— Saprotu. Runāšana ir sudrabs, klusēšana — zelts, — Arnolds pamāja. Pēc tam, Krastu sīki nopētījis, viņš secināja:
- Netieku no tevis gudrs. Tu man atgādini kādu garsvārci mācitāju, kas bija noslepkavojis četras atraitnes; četrus mēnešus es nosēdēju kopā ar viņu. Arī bija laipns, rezervēts cilvēks, dalījās ar mani visā. Zēl, ka tie viņu pakāra.
Krastam uznāca smiekli.
— Mani droši vien nepakārs.
Tātad tu esi ļoti drošs par sevi?
Tad jau redzēs. Un kāpēc viņi tevi ieslodzīja?
Man nelaimējās, — Arnolds irgodamies atbildēja. — Aprīlī, kad vēl bija auksts, es naktī ielīdu kādā pagrabā, lai sasildītos. Un kur es nonācu? Šņabja brūža noliktavā. Tas bija liktenīgi. Es tik ilgi sildījos, līdz netiku vairs prom.
— Tu noteikti te neesi pirmo reizi?
— Esi gan tu jokupēteris! Sī ir devītā reize, visas četrarpus gadu laikā. Un tu?
Krasts izlikās nedzirdējis jautājumu.
— Vai šādu dzīvi ir vērts dzīvot? — viņš vaicāja.
Arnolds atkal noirgojās.
— Neizliecies nu par galīgu nejēgu! Mana ievingrinātā acs cilvēku pazīšanā mani tik viegli nevi|. «Vai šādu dzīvi ir vērts dzīvot?» Tu domā, ka bija vērts, kad es no rīta līdz vakaram rāvos pa ziepju fabriku? Jā, brīnies vien, esmu diplomēts ziepju vārītājs, bet kāds man no tā labums? Manas plaušas bija beigtas, bet ar tiem nabaga grašiem nepietika pat ārstam. Tad es sacīju: paldies par kūkām, — un kopš tā laika es baudu brīvību. Tie deviņi mēneši, ko viņi man piespriedīs, paies vienā elpas vilcienā, un pavasarī, kad es nākšu laukā, būs pats skaistākais laiks… — Viņš sparīgi kasījās zem žaketes. Viņam nebija krekla, toties jo vairāk bija utu.