Šoreiz večuks izpelnījās skaļu atzinību, un Grābei neatlika nekas cits kā uz ātrāko atkāpties.
— Tai nu gan mēs sadevām, — Vovka plātījās.
Zēni smējās. Viņu garastāvoklis bija ievērojami uzlabojies.
13
Grābe, dusmās šņākdama, devās uz pārtikas veikalu, lai tur iepirktos, tad uz aptieku, kurā viņa paprasīja ziedi pret niezošo sēnīšu ēdi. Visbeidzot viņa iegāja Buldura skārnī.
Miesnieks viņu laipni sveicināja. Viņš cienīja Grābi kā pircēju, jo viņa vienmēr samaksāja skaidrā naudā un nekad neko neņēma uz parāda kā strādnieku sievas. Bez miesnieka, kas viņu apkalpoja, un Murkules neviena cita veikalā nebija, un Grābe šeit beidzot varēja izkratīt sirdi un izstāstīt par saviem kreņķiem. Miesniekam, kurš ar cirvi izcirta karbonādi, vajadzēja viņu tikai līdzjūtīgi uzklausīt, neko vairāk. Tāpēc jo lielāks bija viņas pārsteigums, kad Bulduris, izdzirdējis pieminam nozagto grāmatu, izrādīja visdziļāko satraukumu un apbēra viņu ar jautājumiem, kuru jēga tikai pamazām kļuva viņai skaidra.
— Tātad arī pie jums ir darbojusies šī banda, — viņš izsaucās, ietriekdams cirvi bluķī. — Tas nu ir par daudz!
— Kā tā? Vai tad pie jums ir noticis kas līdzīgs? — Grābe brīnījās.
— Un kā vēl. Man viņi kantorī nozaga dārgu dziesmu grāmatu.
— Jums arī?
— Nūja. Es visu laiku domāju, kas tur varētu slēpties, tagad man viss skaidrs. Tur slēpjas kaut kas pavisam īpašs.
— Tieši to pašu — re, Murkule var apliecināt — arī es pirmīt sacīju. Murkule, es sacīju, tur slēpjas kaut kas īpašs. Tikai es gribētu zināt — kas?
— Gan mēs noskaidrosim, — Bulduris pieņēma lēmumu. — Pagaidiet, es piezvanīšu cilvēkam, kura pienākums ir šādas lietas izmeklēt. Viņš man ir labs paziņa, kārtībnieks. Ja viņš būs iecirknī, teikšu, lai nāk tūliņ šurp, tad mēs visu noskaidrosim.
Vurgks bija iecirknī, un piecpadsmit minūtes vēlāk viņš jau stāvēja gaļas veikalā. Bulduris uzaicināja viņu un Grābi ienākt kantorī; Murkule tika aizsūtīta uz mājām.
Sākumā kārtībnieks tēloja nepieejamu cilvēku. Taču, jo vairāk viņš dzirdēja par augstākā mērā savādo grāmatu zādzības- afēru, jo uzmanīgāks kļuva. Viņš virpināja savu ūsu smailos galus, kas slējās kā divi ragi viņa lielo ausu virzienā, un sacīja:
— Patiešām, tur jābūt kaut kam īpašam.
— Kaut kam pavisam īpašam, — Grābe viņam piebalsoja.
— Tikai kas tas varētu būt? — Miesnieks sakrokoja savu zemo pieri vairākos tauku valnīšos.
— Jā, tas ir jautājums, kas tīts vēl pilnīgā tumsā. — Grābe pavērās uz sienu.
— Neraizējieties, šo jautājumu mēs tūliņ noskaidrosim. — Vurgks izvilka savu amata piezīmju grāmatu un zīmuli — divus priekšmetus, ar kuriem, pēc viņa domām, varēja noskaidrot visus jautājumus uz pasaules. Viņš vērsās pie Buldura.
— Kā jūs sauc? Kas jūs esat pēc amata?
— Nu, paklausieties, to jūs pats zināt jau desmit gadus, — miesnieks sašuta.
— Ja es kaut ko zinu personiski, — kārtībnieks pieklaudzināja ar zīmuli pie galda, — tas vēl nenozīmē, ka es to zinu kā amatpersona. Personiski es varu daudz ko zināt un varu personiski arī kļūdīties. Citādi ir, ja es kaut ko zinu kā amatpersona, jo amatpersona nekļūdās. Tātad jūs, Rūdolfs Bulduris, četrdesmit sešus gadus vecs, dzimis Liepājā, pēc profesijas miesnieks, apgalvojat, ka Vovka Avotiņš, veļas mazgātājas Avotiņas, atraitnes, dēls, aizvakar, divdesmit sestajā maijā, šajā telpā, kas pieder pie jūsu gaļas veikala, nozadzis dziesmu grāmatu un …
— Tagad pietiek muļķoties, Vurgk, — miesnieks eksplodēja. — Manas dzimšanas faktam, kā ari manas dzimšanas vietai un laikam ar šo lietu nav nekāda sakara. Runa ir tikai par vienu: kāpēc šie zeperi man un Grābes kundzei nozaguši grāmatas?
Kārtībnieks iekrekšķējās un nesatricināmi turpināja izmeklēšanu, uzdodams jautājumu pēc jautājuma, par kuru jēgu un mērķi viņam pašam nebija nekādas skaidrības.
— Vai šīs grāmatas bija jūsu personiskais īpašums?
— Varbūt kāda cita? — Bulduris rūca.
— Jūs tātad to grāmatu bijāt nopircis? — kārtībnieks ietiepīgi turpināja.
— Bet ko jūs domājāt, nozadzis?
— Un pie kā jūs šo grāmatu, kura jums tika nozagta, bijāt iegādājies?
— Pie kā, pie kā! Pie Staubiņa, to jau jūs zināt.
— Un jūs, Grābes kundze?
— Es arī nopirku grāmatu pie Staubiņa kunga. Apmēram pirms divām nedēļām es to biju pasūtījusi, un viņš lika to speciāli man par jaunu iesiet — zaļā mākslīgā ādā, — Grābe pakalpīgi atbildēja.
Kārtībnieks atkal virpināja ūsu galus un izlikās kaut ko domājam.
— Tā, tā, pie Staubiņa, — viņš atkārtoja. — Skaidrs. Aiz visas šis afēras slēpjas Staubiņš.
— Vecais Staubiņš? — Grābe brīnījās par tādu attapību. — Un es viņu turēju par absolūti kārtīgu cilvēku.
— Cilvēks kļūst kārtīgs tikai tad, kad viņš nonāk kapsētā, — Bulduris rupji pavēstīja. — Bet kāds tam vecajam grāmattār- pam var būt sakars ar šo lietu, man tā tik un tā ir mīkla.
— Tā vairs nebūs mīkla, kad es viņu būšu nopratinājis. — Kārtībnieks iebāza savas profesionālās nemaldības atribūtus — piezīmju grāmatu un zīmuli — uniformas kabatā un piecēlās kājās. Staltā stājā viņš atvadījās no Grābes un izgāja no skārņa.
Zīlniece sajūsmināta noskatījās pakaļ, un no viņas kuplajām krūtīm izlauzās nopūta. Arī viņa bija tikai vāja sieviete, un Vurgka ūsas bija viņu savaldzinājušas.